Knapa izglābšanās, autors: Robert Fuller
Nākamreiz, pirms pārāk ilgi skaties spogulī, atceries, ko es tev vienmēr esmu teicis. Es redzu, ka tu jau esi aizmirsis. Mēs runājām par čukstēšanu. Tas bija, kamēr tu staigāji atpakaļ pa savām atmiņām, kādā pamestā pludmalē, kādā aizmirstā vietā, vai nu viena, vai ar kādu iedomātu pavadoni, kas izdomāts no tava paša skatiena. Es domāju, ka tas bija tāpēc, ka jūs bijāt pilnīgi aizrāvies ar savu līdzību. Tātad patiesībā, iespējams, ka jūs staigājāt kopā ar sevi, laiku pa laikam murminādams izteikumus, kurus otrs no jums nejauši noklausījās, vismaz līdz brīdim, kad neskartā pludmale piekāpās necaurejamam akmeņu mūrim.
Kā jūs, iespējams, atceraties, kad akmeņi materializējās, jūs atcerējāties čukstus, lai gan bija jau par vēlu. Tās aiznesa jūs uz tuksnešainu vietu, jo viens no jūsu "es" pārmērīgi murmināja jūsu otram "es". Ja jūs būtu čukstējis, jūs tagad neatrastos šādā pamestā vietā, jo viņi jūs būtu nepamanījuši. Es tagad redzu tevi, es varu iztēloties mazo istabiņu, kurā nav nekā cilvēcīga, kurā nav nekā, izņemot gultu un spoguli.
Tas ir spogulis, kas tagad bezgalīgi nodarbina tevi.
Es neatceros, kā tev izdevās panākt, lai tavi aizbildņi atļauj tev saņemt ārējos sakarus, bet es zinu, ka tas ir noticis tikai pirms dažiem mēnešiem, lai gan savā mazajā istabiņā tu tiki uzņemts pirms daudziem gadiem.
Tomēr pat tad, kad saziņas kanāli bija atvērti, jūs ne uzreiz atbildējāt tiem, kas mēģināja ar jums sazināties. Domāju, ka jūs, iespējams, bijāt mazliet nobijies, un jūs noteikti ne pārāk uzticējāties saviem aprūpētājiem.
Es nedomāju, ka jūs kādreiz esat tieši sazinājies ar mani, un patiesībā man nav nekādu drošu pierādījumu tam, ka jūs patiešām esat saņēmis manus paziņojumus. Es tikai redzu - vai iedomājos -, ka jūs nepārtraukti, nemitīgi pulējat stiklu savā priekšā, gandrīz tā, it kā gribētu to noslīpēt līdz tukšumam. Un vienmēr, kad jūs negludināt stiklu, es varu iztēloties, kā jūs pārmaiņus apbrīnojat un pēc tam raugāties uz savu līdzību, esat nemitīgā apjukumā par to, reizēm glāstāt to, bet reizēm sūtāt tai tikai vitriolu.
Jūs norādījāt, ka jūsu aprūpētāji gandrīz nekad par jums nerūpējas un patiesībā viņi ir tur tikai tāpēc, lai nodrošinātu, ka jūs esat pietiekami labi paēdis. Viņi uztur jūs dzīvu, miesiski, nekas cits.
Es būtu domājis, ka tavi sargātāji vismaz reizēm būs uzstājušies, lai tevi rehabilitētu, taču, gluži pretēji, viņi labprāt ir tevi atstājuši un tavu otru tevi - to, kuru tu tagad vari tik bezrūpīgi apbrīnot vai nolādēt spogulī -, lai darītu, kā tev tīk, it kā tava ieslodzījuma iemesls pēc visa, ko tu esi pārdzīvojis, nebūtu svarīgs.
Bet spogulis: tas patiesībā ir tavs sākums un tavs gals, un patiesībā tāpēc tu to gribi noslīcināt aizmirstībā - tāpēc, ka tu pats beigsi būt, tas ir, beidzot, neatgriezeniski, tu nosūtīsi sevi un savu nu jau pazudušo otru "es" noslēpumainā kārtā uz mūžīgiem laikiem, horizontāli, uz savas mazās istabas bezgalīgās nakts gultas.
Šie jaunie telefoni! Es nekad agrāk nebiju redzējis šo modeli. Šķiet, ka tas ir sava veida slēgta ķēde. Gandrīz tā, it kā cilvēks runātu pats ar sevi...
2013. gada 9. februāris
Inspektors, autors: Robert Fuller
Inspektors bija aizņemts. Telefons nepārtraukti zvanīja. Beidzot viņš pacēla klausuli.
"Gaudeau, kurš ir?"
Iestājās neērts klusums. Tad atskanēja kautrīga balss. "Man ir svarīga informācija."
"Kāda tā ir? Un kas jūs esat?"
"To es nevaru izpaust. Bet tā ir ļoti svarīga. Tā ir par jūsu lietu."
"Neviens par to nezina. Tas ir stingri slepeni." Tad īsa pauze. "Kāda veida informācija?"
"Es to zinu. Es redzēju jūsu pētījumu."
"Ko tu esi dzirdējis?"
"Jūs pētāt izdomājumu. Vislielāko krāpniecību."
Inspektors Gaudeau bija šokēts. Bet viņš klusēja. "Jā, jā, pastāstiet."
"Man vajadzīga anonimitāte. Neizsekojiet šo zvanu."
Inspektors nikni čukstēja. "Jums ir mans vārds."
"Vispirms pastāsti man kaut ko. Kāpēc atklāj šo krāpšanu? Kāds ir jūsu viedoklis?"
"Tu man pastāsti savu. Kāpēc jums tas rūp? Kāpēc man palīdzēt? Vai jūs nevarat to atmaskot? Tu tik daudz zini..."
"Es cenšos palīdzēt. Tu esi ļoti grūts."
"Vienkārši dodiet man kaut ko. Kaut mazāko mājienu. Labas gribas žests. Tad es labprāt piekritīšu."
"Labi, lūk, tas ir. Tikai mazumiņu. Es atradu pierādījumus. Kāda ir jūsu teorija? Un kāpēc iesaistīties?"
"Kādi pierādījumi?"
Vīrietis kļuva nikns. Viņš zaudēja savaldību. "Kāpēc esi tik sarežģīts!? Dodiet, ko es lūdzu. Vai arī es nokārtos klausuli."
Inspektors Gaudeau kļuva maigāks. Viņam bija vajadzīgs pārtraukums. Tas varētu būt tas. "Es minēju labo ticību. Cilvēce ir apkrāpta. Barota ar kaudzēm melu. Tāpēc mana teorija ir šāda. Tas bija pirms vairākiem gadsimtiem. Bija sazvērestība. Konspirācija, lai veiktu krāpšanu. Viņi visu izdomāja."
"Jā, jā, tas ir labi. Un man ir pierādījums. Es zinu atrašanās vietu. Lūdzu, turpiniet."
2023. gada 12. septembris
Nolaižamais aizkars, autors: Robert Fuller
Viņš sajuta aizsprostojumu. Savas dzīves posmā. Un tas nekad nepazudīs. Viņš pārbaudīja acis pie speciālistiem.
Vienam. Citam. Tad vēl vairākiem. Un vēl vairāk. Tad to bija pārāk daudz. Tik daudz speciālistu, ka viņš vairs nespēja sekot līdzi. Viņi visi teica viņam gandrīz to pašu, ka viņa redze pasliktinās.
Tomēr viņš bija uz skatuves. Spēlēja savā lugā. Un viņš zvērēja, ka viņu redzēs. Neviens nevarēja viņu atturēt no spēlēšanas.
Tad... Viņš redzēja. Redzēja patiesību. Un patiesība viņu atbrīvoja. Un atbrīvoja, lai redzētu, kur viņš patiesībā atradās. Kāda tumša spēka dēļ viņš palika ēnā, un tāpēc neviens viņu neredzēja.
Kāds viņu izveda. Tas notika aiz skatuves. Viņam nebija ne jausmas, kas to izdarīja. Pēc izrādes beigām tas nokrita.
Marles audums. Tas viņu slēpa. Viņš bija ēnaina figūra. Vairāk vai mazāk aizsegta ar to marles audumu. Bija daži elementi, kurus viņš vienkārši nevarēja saprast. Kāpēc viņš bija fons visai reālajai drāmai, kas bija paredzēta šeit, uz šīs skatuves?
Kaut kas tomēr nebija skaidrs. Notika kaut kas cits. Viņš bija aizsegts cita iemesla dēļ. Kāds aizkulisēs vilka stīgas.
Kas notika? Kas notika un kāpēc? Drīz vien viņš iegrima sapņos, kas viņam to atklāja. Atklāja, ka nav nekā, ko viņš varētu pat sākt saprast. Šī dzīve uz šīs skatuves nebija nemaz tāda, kāda tā viņam vienmēr bija šķitusi, nekādā ziņā. Vienmēr bija daudz neredzamu spēku, kas darbojās visos spēles līmeņos, un tie visi aktīvi sazvēra, lai neļautu viņam izspēlēt savu lomu, ko tie uzskatīja par viņam nepiemērotu.
Bet kāda bija viņa loma? Vai viņš bija tikai statistis? Vai arī viņš bija kāds tik svarīgs, ka tika uzskatīts par neaizstājamu? Aizkulisēs valdīja vispārējs murmināšana, un tā ilga tik ilgi, ka viņš divreiz gandrīz aizmiga.
Viņš konsultējās ar savu advokātu. Labu padomu neviens nesniedza. Viņš paslēpās aiz auduma marles. Un tad kāds viņu atkal izveda.
Tiesa atsāka darbu. Tiesnesis bija diezgan dusmīgs. Teica, ka nekad neesot redzējis kaut ko tādu. Apvainotais bija arī tas pats, kurš bija izdarījis noziegumu.
Viņš liecināja par sevi. Pret advokāta padomu. Advokāts viņam uzdeva jautājumus par marles audumu. Par to, kāda loma tam varētu būt bijusi.
Iestājās klusums. Apsūdzētais paraustīja plecus. Ko gan varēja teikt? Viņš nevarēja to izdarīt pats sev.
Tomēr bija šaubas. Žūrija nebija pārliecināta. Viņi nebija apmāti ar to. Kāds darbojās aizkulisēs.
Kāds. Bet kas? Vai varbūt kas? Kas tas varēja būt?
Kāds iznāca uz skatuves. Un to darīja ilgi pēc notikuma. Izrāde jau sen bija beigusies. Tomēr kāds vēl joprojām gribēja tikt pamanīts.
Kas? Kāpēc? Kādam nolūkam?
Viņš sajuta aizsprostojumu. Tagad tas notika atkal. Un tas nekad nepazudīs. Viņš sāka skaļi un nekontrolējami kliegt.
2024. gada 13. februāris [17:43-18:53]
Ekstra, autors: Robert Fuller
Mortimeram Daltonam - visi viņu sauca par Mortu - bija brīvi pieejama skatuve, ieskaitot visas aizkulises, nemaz nerunājot par bezgalīgajiem akriem kanjonu, gravu, ieleju, klinšu veidojumu un tā tālāk; skati stiepās tālāk, nekā viņa iztēle spēja aptvert.
Mortam parasti nebija nekādu citu nodarbju, kā vien piedzīvojumi, klīstot pa jebkuru no filmēšanas laukumiem, aizkulisēm un plašo tuvējo tuksnešaino teritoriju, kas tobrīd netika izmantota izrādē; viņa grafiks, kad bija nepieciešama viņa klātbūtne filmēšanas laukumā, viņam tika paziņots iepriekš, un reti kad notika kādas atkāpes no paziņotā grafika. Un tādos gadījumos, kad viņš bija nepieciešams negaidīti, ar viņu varēja viegli sazināties, izmantojot mobilo ierīci, un atbildīgie cilvēki vienmēr viņu iepriekš brīdināja, ka viņam jāierodas darbā.
Taču lielāko daļu darba laika - un viņi bija patiešām dāsni, maksājot viņam par to, ka viņš pastāvīgi dežurēja, profesionālis, kāds viņš bija; viņi zināja, ka viņam var uzticēties, un viņš vienmēr viņiem izpalīdzēja - viņš klīda cauri kapsētām, pilnām seklām kapavietām, mazo Rietumu pilsētiņu fasādēm ar salūniem, viesnīcām, pajūgu staļļiem, universālveikaliem, ēstuvēm un tā tālāk, pilsētiņām, par kurām Morts zināja, ka drīz pievienosies neskaitāmo spoku pilsētu rindām, kas bija izkaisītas pa šo reģionu, pat neraugoties uz to, ka šīs fasādes pilsētas bija labākajā gadījumā izdomātas.
Lai gan atalgojums, ņemot vērā to, ko viņš patiesībā darīja, proti, tikai dažas minūtes no katras kalendārās dienas, bija samērā dāsns, viņš noteikti nebrauca uz dārgumu vilciena, pat ne tuvu no tā, ko varēja iedomāties. Viņš mēdza sapņot, ka tas ir atspēriena punkts ceļā uz ienesīgāku darbu, varbūt vairāk uzmanības centrā, nekā tas bija pašlaik, vai, iespējams, pat vairāk fonā, tā sakot, amatā, ko viņš īpaši vēlējās - aiz kameras.
Viņš nodomāja: "Ja vien es varētu parādīt pārējiem komandas locekļiem, uz ko esmu spējīgs, ja viņi vienkārši ļautu man parādīt, cik radoši es protu kadrēt kadru tieši tā, lai tas izdotos, nebūtu nekādu šaubu, ka viņi redzētu mani tādu, kāds es patiesībā esmu."
Taču tikmēr viņa uzdevums bija būt lielākoties nepamanītam, tikai kā spoka figūrai, kas slēpjas kaut kur fonā, kamēr īstā darbība notiek tieši kameras priekšā. Un viņš saprata, ka kādam ir jādara viņa darbs, un tas lielā mērā bija iemesls, kāpēc viņš tik ļoti lepojās ar savu profesionalitāti.
Tomēr tieksmes, kas virmoja viņa sirdī un prātā, nepazuda, lai gan viņš darīja visu iespējamo, lai tās apspiestu, pat par sava veselā saprāta - vai lai to saglabātu - cenu.
Tāpēc dažās ziemīgākās ainās un gadalaikos viņš lika sev pievērst uzmanību visiem tumšajiem kraukļiem, kas mētājās pa sniegotajiem laukiem un ar saviem asajiem knābjiem nemitīgi lamāja viņu, it kā viņš būtu viņu pretinieks vai zvērināts ienaidnieks; šķita, ka viņi vienkārši nesaprot viņa dziļo mīlestību un apbrīnu par katru savas būtības aspektu, līdz pat pēdējam rūcošajam, visurbjamākajam "Cau!", ko viņi savā augstākajā putnu intelektā spēja viņam izdomāt. Un viņi nesaprata, ka viņš viņus pilnībā saprata, iespējams, pat labāk nekā viņi paši.
Pēc pietiekami daudz šādām tikšanās reizēm viņš jutās, ka nav nekas vairāk kā tikai statistiķis viņu noslēpumainajā kino, un tāpēc viņš visiem spēkiem centās pazust ainavā, lai neaizņemtu viņu vietu.
Tieši tad atskanēja steidzams zvans no filmēšanas grupas vadītāja. Viņš bija vajadzīgs nekavējoties, un viņam bija steidzami jāģērbj viens no saviem daudzajiem kostīmiem, tāpēc viņam patiešām bija jāsteidzas, lai paspētu laikus atgriezties. Visi kraukļi sacēla niknu kakofoniju, kādu Morts nekad nebija pieredzējis. Kādu brīdi viņam šķita, ka tie ir sazvērējušies, lai viņu vajātu, varbūt pat ar ļaunu vai ļaunu nodomu, neraugoties uz viņa dziļo apbrīnu un mīlestību pret viņiem, ko viņi, šķiet, nemaz neapzinājās. Taču viņi piekāpās, un viņš drīz vien atgriezās uz skatuves, kaut arī viss bija bez elpas.
Par laimi, viņa kostīma uzvilkšana bija vienkārša un ātra; kostīmu mākslinieki bija pieredzējuši meistari ātrā pārģērbšanā, un Mortam vienmēr uz sejas bija pietiekami daudz grima tieši tādiem neparedzētiem gadījumiem kā šis.
Šis kostīms bija neparasts - un visu savu darba dienu laikā ar šo komandu viņš nekad neko līdzīgu nebija piedzīvojis -, jo viņam bija jābūt pilnā klauna tērpā! Kā viņš šajos apstākļos varēja izvairīties no uzmanības pievēršanas?
Taču apkalpe iekārtoja viņu uz viena no krēsliem pie galdiņa tālu bāra aizmugurē, netālu no vietas, kur pianists uzstūma kādu ragtime uz instrumenta, kas noteikti bija piedzīvojis daudz labākus laikus un kurš bija rupji izjaukts.
Morts nodomāja: "Tā ir parodija! Triks! Krāpšana! Tas ir pilnīgi negodīgi!"
Un tad Morts nolēma iziet uz skatuves bez scenārija.
Šis bija viņa brīdis. Un viņš devās tieši pretī galvenajam bruņiniekam, tieši viņam garām, savā slavas mirklī, kas uzplaiksnīja tikai tad, kad viņš bija sasaucis visu savu raibo vārnu armiju, kas tikai tagad saprata, cik dziļi viņš viņus mīl. Un viņi sniedza.
2024. gada 14. februāris [11:55-12:57]
Kauss, autors: Robert Fuller
Estere atradās dārzā, savā privātajā oāzē aizmugurē, apbrīnojot kalas. Viņa meditēja par maigajiem, elastīgajiem, samtainajiem, tīri baltajiem ziedkopu kausiem ar to dzeltenajiem ziedkopu kātiem, kas tik jutīgi izlīda no to visdziļākajiem, noslēpumainajiem euharistijas avotiem, kā žēlastības pilni avoti, un par to, cik kaili tie izskatījās, un par to, ka tos sauca arī par arum, kas nozīmēja gan kailu, gan viltīgu.
Viņas privātais dārzs bija tāds, kāds viņai patika, noslēgts, jo viņa pēc dabas bija tendēta galvenokārt palikt pie sevis, izņemot retus svinīgus brīžus, kas bija intensīvāki, kad viņa ļāva sev atbrīvoties, ļaujot savai zvaigznei Rémi pilnībā spīdēt zem cipreses, tās tumšais ceļš svētīts ar viņas olīvu dārzu.
Un viņa pārdomāja, ka viņas aruma lilija bija pārāk reāla, atšķirībā no vīna trauka, ko viņa reiz bija redzējusi rietumu filmā, kas no ārpuses izskatījās kā zelta trauks, izrotāts ar daudzām dārgakmeņiem, bet izrādījās, ka tas viss ir viltots, ilūzija, kas simbolizē tikai noteiktu ticīgo cilvēku vērtības.
Trauks bija apzeltīts tā, lai izskatītos īsts; šķietami dārgakmeņi galvenokārt bija stikls, krāsots, veidots un rotāts tā, lai atgādinātu kaut ko dārgāku par sevi. Bet viņa atcerējās svētību, kas bija saistīta ar šo grālu, šo glāzi, kas izlikās par to, kas tā nebija; tā bija Sicīlijas svētība, ko piešķīra San Guiseppe, svētīto vīnogulāju aizstāvis, kas nes augļus, kuri kļūst par sakramenta asinīm.
Marcello dziedāja itāļu operu, pavadot sevi ar akordeonu, un bija tik bezrūpīgs, cik vien var būt. Viņa patiesais dārgums no vecās zemes bija vīnogulāju atzari no kalniem, kurus viņš vēlējās pārstādīt Jaunās pasaules augsnē, lai viņš un viņa ģimene varētu turpināt dzīvi, ko citādi bija atstājuši aiz sevis.
Bet šiem vīnogulāju atzariem bija nepieciešams svēto svētījums, kas tika dots svētajā vietā, kurā svētie bija piešķīruši šādu varu. Un viņa līdzi nēsātais kausa chimēra bija tieša saikne ar veco zemi; tās simboliskā vērtība tādējādi gandrīz pilnībā sastāvēja no tā, ko šī saikne pārstāvēja.
Tomēr Estere savās sapņainajās domās bija daudz vairāk koncentrējusies uz reālo notikumu, kas risinājās tepat viņas privātajā dārzā, un viņa sajuta aruma spēku, burvību un svētību.
Galu galā, šie ziedi, kas mirdzēja tīri baltā kristāla samta spīdumā, nevarēja nodot, nevarēja nodarīt ļaunumu, nevarēja būt nekas cits kā tas, kas tie bija.
Un viņa atcerējās laiku, kad mazā piekrastes pilsētiņā tālu ziemeļos atrada kalas lilijas, kas auga uz raupjām klintīm, un to, kā tās slēpa lēnām spirālveidīgi vērptos gliemežus, kas slēpās auga seglapās tieši blakus patiesajam zeltam, kas bija ziedkopas.
Tomēr šie vienvāku gliemji, viņa domāja, patiesībā barojās ar šo ziedu visdziļākajiem noslēpumiem; tie tos uzņēma kā barību, tāpēc tie ne tik daudz slēpās, cik barojās ar ziedlapām un ziedkopām, pārvēršot ziedu gliemjā.
Tā bija sava veida floras un faunas alķīmija, lēns spirālveida sakramentāls dejas solis, kas uzturēja vienu pie otras vārtiem, formas mainījās tādā veidā, ka liecināja par to, kas patiesībā ir šī noslēpumainā dzīve. Un tas bija tas, kas viņai bija visdārgākais.
2024. gada 15. februāris [11:59-13:38]
Dāvana, autors: Robert Fuller
Viņam tas bija interesanti. Brošu viņš bija saņēmis pirms vairākiem gadu desmitiem no viena no saviem mīļākajiem tēvočiem, taču līdz šim brīdim viņš nekad nebija apzinājies tās nozīmi.
Uz tās bija attēloti divi leprekoni, no kuriem kreisais bija ar rokas palielināmo stiklu, kādu varēja lietot tikai lieliskais Holms.
Pārmērīgi lielais palielināmais stikls bija novietots virs labās acs, tāpat kā pulkvedis Klink to valkāja ar tādu pašapziņu. Un cepure! Tā bija tik acīmredzami šerlokiska!
Mazākais rūķis, tieši pa kreisi no paša forenziskā, loģiskā domāšanas eksperta, varbūt tas bija Vatsons, bet jebkurā gadījumā viņš izskatījās pilnīgi kā rūķis.
Mēs noteikti varam piekrist, ka mazākais leprekons ne tikai bija uzticīgs līdz pat kļūdām, bet arī izskatījās, it kā kaprīzi vajātu vējdzirnavus, lai sasniegtu varavīksnes zeltu.
Tātad, tas, ko viņam bija uzdāvinājis viņa mīļais tēvocis, bija nekas cits kā sirds piespraude, kas mudināja viņu medīt varavīksnes un dārgumus, atrodot un atšifrējot visus nepieciešamos pavedienus!
Un viņam bija vajadzīgi visi šie gadu desmiti, lai patiešām pamanītu, ko šis ģerbonis viņam tik skaidri stāstīja! Lai pamanītu visas detaļas, lai cik slēptas tās arī būtu, un saliktu tās kopā.
Un ar savu uzticamo partneri noziegumā tieši blakus! Ar tādu elites komandu, viņš beidzot saprata, praktiski viss var būt iespējams. Tāpēc viņš devās prom krēslas stundā.
Taču blakus viņam nebija neviena. Ko gan tas velniņš tagad varētu darīt? Viņš piezvanīja vietējam policistam, lai uzzinātu, vai piedzēries nelaimīgais varētu būt nonācis cietumā.
Policists viņam skaidri apgalvoja, ka ne viņš pats, ne kāds no viņa kolēģiem nav redzējis nevienu, kas atbilstu šim aprakstam, nemaz nerunājot par to, ka kāds būtu ieslodzīts cietumā.
Tāpēc viņš turpināja ceļu kopā ar savu tagad jau iedomāto draugu, bezrūpīgi soļojot uz mēness pusi, kas tieši tagad sasniedza savu pilnīgo spožumu. Tālākā attālumā izdzirdēja vilku gaudošanu.
Drīz viņš apnicās savu jauno aicinājumu un iegāja tuvākajā krogā, lai atgūtu spēkus un savāktu domas. Interesanti, ka aptieka pretī alejā joprojām bija atvērta.
Viņš nopietni jautāja īpašniecei, vai viņai ir kaut kas pret viņa neregulāro sirdsdarbību, un viņa tikpat nopietni ieteica viņam dedestiņu, par ko viņš bija ļoti priecīgs.
Viņa izvairīšanās no atbildes par šādu neregulāru sirdsdarbību, protams, bija tikai viltība; viņš bija nolēmis pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no sava dubultnieka, kurš tik nepieklājīgi bija pametis viņu tumsā.
Viņa laipni un profesionāli pagatavoja zāles, izskaidroja parastos brīdinājumus par to pareizu lietošanu un bija pat tik maiga un mīlīga, ka iesaiņoja tās dāvanā.
Tagad viņš bija gatavs atrast savu palīgu, savu ne tik uzticamo, bruņinieku, partneri, vai tas būtu Sančo Pansa, Frenks Bajrons jaunākais vai Rokijs viņa Bullvinklam.
Un viņš grasījās medīt eirāzijas dadžus visās savas prāta tuksnešos, līdz atradīs šo nelieti, kurš arī slēptos. Visi tumbleweeds nes grēciniekiem dedestiņas.
Taču tieši tad viņš atcerējās savu mīļāko tēvoci un to, ko tas viņam bija tik viegli dāvājis, vienkārši ar savu dabisko humoru un labo gribu, ko tas vienmēr bija iemiesojis.
Viņa atmiņas gandrīz aizmirstajos nostūros atskanēja ļoti nozīmīgas mūzikas skaņas, it kā burvju burvestības, kas viņu atkal pievilka pie viņa dabiskā talanta – saprāta un žēlsirdības.
Un tieši tajā brīdī viņa meklējumi beidzās, un viņa sirds atvēra plaši un pāri visam, ko tā bija redzējusi iepriekš.
2024. gada 16. februāris [12:59-15:23]
Portāls, autors: Robert Fuller
Tā bija viena no tām dienām, kad nepārtraukti lija lietus, viegla migla mijās ar pastāvīgu smidzināšanu un periodiem ar stipru lietu, kas bija piemērota, lai sasildītos, saritinātos ērtā krēslā ar izvēlētu grāmatu un varbūt nelielu glāzi portveina, vai vienkārši pavadītu laiku, bezrūpīgi skatoties pa logu uz lietus pilieniem, kas tek pa vēso stiklu. Šādās dienās varēja iedomāties, ka logs ir vārti, kas var atvērt noslēpumus, kuri vienmēr slēpjas zem apziņas virsmas.
Ja acis nedaudz aizvēra, gaismas kļuva nepanesami spilgtas, un sāka justies, ka visa galva ir iemērkta mīkstā enerģijas starojumā, no kura nav iespējams atdalīties. Daži teica, ka tas ir ceļš uz citu vietu, kas šķiet citāda, bet patiesībā neatšķiras no šīs vietas; daži arī minēja, ka parastā prāta, kas piepildīts ar dažādiem nejaušiem elementiem, atbrīvošanās, tā satura izskalošanās ar tīru enerģiju, ir vārti, kas ved uz spēcīgu, radikālu empātijas sajūtu, kas pastiprināta tādā mērā, ka ir iespējams sajust daudzu citu dzīvo būtņu prieku, skumjas, sāpes un ekstāzi praktiski jebkurā laika un telpas attālumā.
Tāds bija viens no šādiem dienām Mayai, galvenokārt atpūtas un sapņošanas diena, kad viņa nedomāja par neko konkrētu, taču brīžos, kad lietus kļuva stiprāks, viņa sāka justies arvien spēcīgāk vilkta uz to, ko viņa sauca par “virpuļvērsi”; tas bija viņai pazīstams stāvoklis, jo jau kopš bērnības viņai vienmēr bija bijusi dziļa psihiska saikne ar apkārtējiem.
Šādi stāvokļi bija jāapiet ar piesardzību, jo trauslais cilvēka prāts un sirds varēja izturēt tikai noteiktu intensitāti. Ienākt portāla pašā malā bija viena lieta, bet ienākt dziļāk bez atbilstošas piesardzības varēja būt pilnīgi bezprātīgi, ja ne pat bīstami.
Bet šī diena bija atšķirīga no visām citām, ko viņa bija piedzīvojusi desmitgadēs; viņa atklāja, ka slīd fantāziju pasaulē, kas robežojās ar psihozes epizodēm, vienkārši tāpēc, ka viņā ieplūda intensīvas sajūtas no citām vietām un cilvēkiem.
Viņa redzēja un sajuta vienu īpaši brutālu ainu, un zināja, ka, kad parādās kaut kas tik intensīvs un tumšs, viņai jāatrod ceļš atpakaļ. Viņa nekad īsti nebija baidījusies no tādiem parādībām kā šis, taču daļa no viņas sāka nekontrolējami trīcēt. No šīs situācijas bija tikai viens izejas ceļš – apzināti elpot pilnā krūšā un ar pilnu sajūtu, ļaujot starojošajai enerģijai piepildīt un pārpludināt viņas galvu, prātu un sirdi. Un tad lietus beidzās, un viņa bija no visa attīrīta. Viņa klusi izgāja nakts debesīs un sajuta, kā pilnmēness eiforiskie stari plūst pār viņu caur sadrupatajiem mākoņiem. Viņa sajuta, ka logs ir atvērts, tāpat kā viņa pati.
2024. gada 17. februāris [~18:53-19:53]
Muša, autors: Robert Fuller
Es esmu no aristokrātiskas dzimtas. Lai gan mūsu uzskaites dati ir diezgan nepilnīgi pirms jūsu 1700. gada vidus, kad mums tika piešķirts mūsu godātais, mājīgs nosaukums jūsu dārgajā klasifikācijas sistēmā, mums, Musca domestica, ir lepojas vēsture, kas ir daudz senāka par mūsu trīs tūkstoš piecsimt dzīves gadiem. Ja jūs vēlaties zināt, mūsu senči dzīvoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas miljardu mūžu; žēl, ka mūsu uzskaite tika sākta tikai nesen. Tikai iedomājieties, ko mēs varētu stāstīt par mamutiem un mastodontiem, somainajiem un zīdītājiem, borhyaenīdiem un putniem, kā arī par jūsu senču pagalmā dzīvojošajiem primātiem. Ko gan varētu stāstīt tā slavenā muša uz sienas!
Pašlaik es dzīvoju prestižā pētniecības laboratorijā, kas vēlas palikt ārpus uzmanības loka, jo tajā notiekošais ir ļoti jutīgs. Faktiski, viss, ko es varēju uzzināt, ir tās nosaukums: Muscarium. Lai gan tās darbība lielākoties ir slēpta no pārējās pasaules, mēs, Muscarium iemītnieki, labi zinām, ar ko nodarbojas baltos halāti. Kā gan mēs varētu nezināt? Galu galā mēs esam viņu dažādo eksperimentu objekti.
Muscarium labirintveida kompleksā ir desmitiem dažādu spārnu, un mēs, iemītnieki, labi zinājām, ka lielākajā daļā no tiem tiek izmantotas visinvazīvākās, intensīvākās un visvairāk ārprātīgās spīdzināšanas metodes. Mēs dienu un nakti dzirdējām citu iemītnieku kliedzienus, bet neko nevarējām darīt.
Daži no baltajiem halātiem, tikai neliela mazākuma, patiešām rūpējās par saviem pētījumu objektiem, izjuta kaut ko. Redziet, viselitārākais un visvairāk kārotais spārns visā kompleksā bija tas, kurā elektrodus izmantoja tieši muzikāliem eksperimentiem.
Man patīk domāt, ka tas bija tāpēc, ka es aizrautīgi lūdzu iestādes, pilnībā izklāstot atbildīgajiem, kāpēc man jānosūta uz šo spārnu pēc tam, kad es izkļūšu no kūniņas un pārvērtīšos par pieaugušo, kas tagad šo domu fragmentus sūta jūsu smadzenēs, nevis uz nepanesamām spīdzināšanām un drošu iznīcināšanu.
Aristokrātiskā izcelsme, par kuru es runāju iepriekš, nebija tikai tā, ka es nācu no parastās mājas mušu ģenētiskā fonda; drīzāk, precīzāk sakot, mani senči nāca no cilvēku ģimenēm ar ievērojamu muzikālo izcelsmi, kas dzīvoja pilīs un būdās Tuvajos Austrumos, kur šāda veida darbība ir visintensīvākā. Un mēs visi to sapratām; mēs vienmēr uzmanīgi klausījāmies katru frāzi un ritmu un saskaņoti, pilnīgā rezonansē, plivināja spārnus, atkārtojot to, ko mūsu priekšā radīja šo mūzikas stilu meistari.
Bet kāpēc es nonācu tieši šajā Muscarium spārnā, godīgi sakot, varbūt tas bija vienkārši muļķīgs veiksmes gadījums. Vai varbūt tas bija tāpēc, ka jutīgākie no baltajiem halātiem slepeni rīkoja atlases jauniešu vidū, lai atrastu īstu, neapstrādātu talantu, nevis vienkārši piepildītu šo spārnu ar parasto vienmuļību. Man šķiet, ka daži no viņiem patiešām bija muzikāla dzirde.
Kā nu arī būtu, es personīgi uzskatīju, ka esmu vairāk nekā piemērots, lai dzīvoju šajā spārnā. Vienīgi mana izcelsme bija tam pierādījums. Un, kā izrādījās, bija viens konkrēts baltais halāts, kurš saucās Maks, kurš uzreiz mani iepatikās, un viņš pat uzticējās savam kolēģim.
Maks un viņa tuvākie draugi bija patiesi ieinteresēti, kā vislabāk izmantot savu pētniecības aprīkojumu, lai visi varētu baudīt visdziļākās klausīšanās pieredzes (protams, pateicoties saviem pētījumu objektiem).
Tad viņi uzmanīgi un rūpīgi pievienoja visai mūsu centrālajai nervu sistēmai veselu virkni sīkāko elektrodu, kādus vien var iedomāties. Tur bija arī daudz dažādu kustību sensoru, kurus es pat nevaru aprakstīt. Visvairāk sarežģīti bija speciālie sensori, kas tika izmantoti, lai pēc iespējas precīzāk uzraudzītu ne tikai mūsu attiecīgo redzes garozas (gan saliktās acis, gan ocelli) aktivitāti, bet arī, kas ir tikpat svarīgi, barošanās aktivitāti, kas mūs uzturēja dzīvos caur mūsu pseidotrahejām.
Tātad, kā jūs varat redzēt, ar viņu aparātiem bija saistīti daudzi ieejas un izejas signāli, kuri visi varēja tikai bagātināt galīgo dzirdes rezultātu.
Es centos pēc iespējas labāk brīdināt viņus, īpaši Maksu, kurš, šķita, ļoti uzmanīgi klausījās manās lūgšanās, ka mana stiprā puse mūzikā ir klavieres un vispār taustiņinstrumenti. Tāpēc es biju sajūsmā, kad sapratu, ka mana pirmā saikne, mans pirmais savienojums, ir ar klavierēm (tas, protams, bija elektriskās klavieres), un es uzreiz sāku izrādīties, dažu kolēģu un pat dažu baltos halātos ārstu nepatiku.
Mana pirmā atskaņotā kompozīcija bija no Ravela Miroirs, neliels gabals par nakts tauriņiem. Nav pārsteidzoši, ka starp baltajiem halātiem bija viens klouns, kurš pēc manas apbrīnojamās atskaņošanas lūdza gabalu no Mikrokosmos (Béla Bartók, kā daži no jums varbūt zina), nelielu dziesmiņu ar nosaukumu “No mušas dienasgrāmatas”. Kā tad! Bet es pazemīgi un ļoti pienācīgi izpildīju lūgumu, lai gan jāatzīmē, ka drīz pēc tam es nospēlēju turpinājumu – dažus izvēlētus fragmentus no tā paša meistara Klavierkoncerta Nr. 2.
Kā īsts džentlmenis, Maks drīz vien lika man iziet cauri visam, lai redzētu, ko es varu izdarīt uzreiz, improvizējot. Tagad, šī eksperimenta laikā, es, protams, biju pilnīgi aizrāvies ar to, ko darīju, bet no acu kaktiņas varēju redzēt, ka mani centieni izraisa lielu rezonansi studijas publikā.
Kā izrādījās, viņi pat ierakstīja šo eksperimentu nākotnei – labi, godīgi sakot, viņi ierakstīja katru eksperimentu –, bet tieši šis priekšnesums patiešām deva startu manai karjerai. Pēc tam vairs nekas nebija tāds pats. Man uzreiz pievienojās augstākā līmeņa aģents, un mans sociālo tīklu konts tika tik ļoti pārpludināts, ka man nācās to slēgt vismaz uz stundu vai divām.
Rezultātā mans jaunais aģents, labi zinot laika ierobežojumus, kādos mēs strādājām – pat labākajos laboratorijas apstākļos man nebija cerību izturēt ilgāk par 45 dienām –, rezervēja man debiju Karneģija zālē.
Tas bija neatkārtojams, vēl nebijis klaviatūru festivāls, kurā tika izmantotas vairākas standarta elektroniskās klaviatūras, kā arī daži no labākajiem sintezatoriem, piemēram, Nord Lead 2, un man bija paredzēta galvenā loma šajā pasākumā.
Diemžēl mana mamma un tētis nevarēja ierasties, bet bija daudz, daudz manu radinieku, kuri, ja nevarēja ierasties klātienē, noteikti noskatījās pasākuma tiešraidi.
Tas bija brīdis, uz kuru es biju gaidījis visu savu īso dzīvi. Visi skatītāji bija gatavi savas dzīves muzikālajai pieredzei. Maks bija divreiz un trīsreiz pārbaudījis katru savienojumu, un mēs bijām veikuši nelielu ģenerālmēģinājumu tikai pāris stundas pirms tam.
Un tieši tajā brīdī, kad mani ieveda uz skatuves, lielākajā daļā ziemeļaustrumu reģiona notika milzīgs strāvas padeves pārtraukums.
2024. gada 18. februāris [13:44-15:47]
Sēklas, autors: Robert Fuller
Mēs gājām pa mežu. Tas bija kā jebkurš cits parasts diena. Tomēr zem kājām bija jūtama enerģijas plūsma. Tas patiesībā nebija pilnīgi negaidīti. Mēs kļuvām nedaudz jutīgāki.
Enerģija zem kājām bija diezgan smalka. Mēs nespējām to izprast. Tomēr mēs gājām pāri tai soli pa solim. Pakāpeniski mēs sākām to apzināties. Apzināties, kas ir šī noslēpumainā klātbūtne.
Mēs runājām par daudzām lietām. Neviena no tām nebija saistīta ar noslēpumu. Tomēr mēs stundām ilgi gājām pāri tai. Mēs gājām pāri zemei. Un zem mūsu kājām bija tas, ko mēs meklējām.
Tad sāka nedaudz līt. Un zeme pakāpeniski kļuva nedaudz mitra. Tomēr mēs joprojām neievērojām tās noslēpumus. Mēs apstājāmies pie ērtas piknika galda. Netālu bija čalojošs strauts.
Mēs baudījām vīnu un sieru. Un tas pakāpeniski kļuva par mūsu vienīgo pieredzi. Tomēr mēs varējām baudīt daudz vairāk. Viens no mums filmēja straujo ūdeni. Otrs grūda apkārt mirušās lapas.
Tad lietus nedaudz pierima. Un pakāpeniski caur mums sāka spīdēt saule. Tomēr mēs joprojām neievērojām tās starus. Virs mums parādījās varavīksne. Tās krāsas sāka piesātināt visu.
Mēs sākām pamanīt vairāk lietu zem kājām. Viss kaut kā kļuva dzīvīgāks. Taču kāpēc tas nebija pamanāms jau no sākuma? Atkal sāka līt un migloties. Mēs sākām izmirkt.
Parādījās dzinumi un sēnes. Mazie dzīvības zariņi, kas izspraucās cauri zemei. Taču mēs joprojām runājām par nejaušām lietām. Sēklas un sporas joprojām izspraucās cauri. Mēs pamazām izmirka klusumā.
Mums sāka trūkt vārdu. Zem mūsu kājām joprojām bija redzama acīmredzama augšana. Tomēr mūsu pieaugošā klusēšana nebija pietiekama. Mēs vienkārši gājām soli pa solim. Tad mēs atradām vēl vienu piknika galdu.
Šoreiz mēs kļuvām uzmanīgāki. Ar vairāk ēdiena un vīna mēs atslābām. Tomēr joprojām bija kaut kas, ko mēs nebija pamanījuši. Zvirbuļi visu laiku dziedāja. Un strauts burbuļoja.
Mēs bijām apņēmušies būt uzmanīgi. Tāpēc mēs sēdējām dziļā meditācijā. Tomēr mēs joprojām nevarējām uztvert patiesību. Patiesību, kas atradās tieši zem mūsu kājām. Tur vienmēr notika kaut kas maģisks.
Tad tas sāka parādīties. Tumšā dzīve zem mūsu kājām vienmēr auga. Tomēr tā bija paslēpta no mūsu apziņas. Tur darbojās pamatprincips. Un atslēga bija sēkla.
Mēs runājām par sadalīšanos. Par to, kā tā baro sēklas un augšanu. Tomēr mēs joprojām nevarējām to izprast. Tik daudz lietu notika zem mūsu kājām. Un viss tas bija pilnīgi paslēpts.
Sarežģītība bija neiespējami saprotama. Iedzimta vēlme sēklām dīgt. Tomēr visa šī augšana bija kaut kā patvaļīga. Kāpēc dažas sēklas pārvērtās noteiktās formās. Un citas pārvērtās citās būtnēs.
Mēs gājām kā paši. Neievērojot, cik patvaļīgi mēs bijām. Taču sēklas, kas kļuva par mums, kļuva par mums. Un tad būt bija mūsu pienākums. Būt tādiem, kādi mēs patvaļīgi bijām.
Tad atkal sāka līt viegla lietus. Mūsu pastaiga bija piesātināta ar mitru enerģiju. Taču kā tas vispār varēja būt iespējams. Mēs atkal sastapāmies ar piknika galdu. Siers un vīns papildināja noslēpumu.
Mēs bijām...
2024. gada 19. februāris [01:44-03:04]
Mēs bijām, autors: Robert Fuller
Iedomājieties spoku pilsētu augstā tuksnesī. Akmens ēkas, kas nolietotas no laika apstākļiem, koka līstes, kas izkaltas no laika, vētra un vējš. Dzīve, kas reiz bija šeit, ir pārvērtusies par izkaltušiem skeletiem no senajiem sudraba laikiem. Laikiem, kad ar pirms Linkolna laika peniju varēja nopirkt ceturtdaļu mārciņas siera vai rīsu, vai arī veselu sauju “peniju konfektes”.
Kalnu virsotnes un kanjoni, kadiķi un pīnijas, krūmi un avoti, granīta lauki un klintis, kā arī greznā dzīve un uzplaukums – kamēr tas ilga. Tā bija īru laime savā zenītā, netālu no kristāla avotiem. Miražs ilga tikai apmēram sešus gadus, izsīkstot sudraba dzīslām. Tomēr sākotnēji tā bija petroglifu zeme.
Katrs tauriņš savos četros dzīves posmos baudīja mūžīgu dzīvi ceļā uz laimi. Tomēr pasts nekad neko tādu neatsūtīja. Saulespuķes, saules dievi, saules stari, lietus un krustojušies ceļi – viss veda uz sapņu laiku. Taču visa šī svētuma iznīcināšana notika tikai rūdas dēļ, neatkarīgi no tā, ko par to domāja juka, kaktuss, klintsroze vai spinystar.
Tuksneša marigoldes sapņoja par yerba mansa, aprikožu malvu, ceriņiem vai grants spokiem. Sudraba un pelēkā vai svina krāsas vireo, salvijas zvirbulis, kadiķa zvirbulis, zils pelēkais mušotājs un, ne mazāk svarīgi, mazais smilšu tārtiņš, visi lidoja pāri sausiem laukiem, visi sapņojot par zivjērgļu, kas noķer lielmutes bass, cietumnieku cichlid, tīģeru foreli un zaļo saules zivi.
Taču iebrucējiem nebija tādu sapņu, tikai sapņi par tūlītēju bagātību, par ko viņi bija dzirdējuši stāstus, pirms devās no austrumiem uz šo Dieva pamestu vietu, lai vienkārši nopelnītu laimi. Viņu valūta bija sudrabs, taču tā varēja būt arī sudrabzivis, kas izslīdēja no viņu pirkstiem, kad viņi vārīja rīta kafiju.
Rūdas izsīka ātrāk par grēku, to dzīles pārvērtās putekļos. Taču dzīve, kas tur bija pirms drudža, turpinājās, it kā kalnrači nekad nebūtu rakājuši zemi, meklējot savus bezjēdzīgos un beznozīmīgos dārgumus, kurus piepildīja viņu nemitīgā meklēšana, viņu kāre pēc tā, ko viņi nevarēja iegūt, ko neviens uz šīs Zemes patiesi nevarēja iegūt.
Sudrabotie zivtiņas zināja labāk; skinki, karaliskās čūskas un nakts čūskas nebija muļķi; un slānekļa cepurītes, pūšļi, sūnas, šagimanes un tintes cepurītes palika tur, kur bija. Un visas krāsainās dāmas, rietumu pygmy-blues, karalienes, balti līniju sfinkse un zilie dashers lidoja zilajās debesīs bez rūpēm.
Tātad no šī mēģinājuma izveidot cilvēku sabiedrību nekas daudz nebija palicis — izņemot akmeņus, gandrīz mirušus koka dēļus, noslēpumainos petroglifus un ainavu, kas nekad neplānoja pazust līdz pat Zemes galam. Kad skatījās uz kalniem, bija redzama viena celtne ar skursteni pa kreisi, kas izskatījās kā kāds, kas valkā brilles.
Bet kas no cilvēkiem joprojām klīda pa šiem kalniem un kanjoniem? Vai nebija palicis neviens, kas varētu stāstīt par savu alkatību, izlaidību vai ceļošanas kāri, piedzīvojumiem? Un tie, kas bija šeit pirmie: kāda bija viņu vēsture? Nu, viņi to jau bija pastāstījuši un iemūžinājuši tur visām nākamajām paaudzēm. Un flora un fauna to labi zināja.
2024. gada 20. februāris [17:40-19:23]
Karuseļi, autors: Robert Fuller
Uz ieejas bija uzraksts: „Izklaides nams: izklaide visai ģimenei”. Tomēr festivāla norises vieta, kā to daži sauca, atradās vienā no visattālākajām apgabala vietām.
Teritorijā bija vismaz septiņas karuseļi. Bija grūti precīzi uzskaitīt visus, jo teritorija bija izveidota tā, ka tajā bija izmantoti daudzi gaismas un spoguļu triki, lai padarītu to interesantāku.
Bet pati konstrukcija bija vienkārši horizontāla versija par Riesenrad, ar jautriem zirgiem, kas pievienoti, lai iepriecinātu bērnus. Tāpēc bērni nevis cīnījās ar gravitācijas spēkiem, bet gan ar centrbēdzes spēku.
Tomēr viņi kliedza no visas sirds, jo tas bija lielisks veids, kā griezties apļos, līdz galva sāka reibst. Un visi pamanīja saulessargu, kas pārklāja visu ierīci un vismaz sešus pārējos, kas apņēma viņu jautrību.
Saulessargs, kas pasargāja no spilgtās dienas karstās saules, bija arī zīme, kas mazajiem bērniem liecināja, ka viņi ir saistīti ar īpašu brīnumu, ko var baudīt tikai viņi paši.
Taču ne saulessargs pats par sevi nesēja šo ziņu, kas pārpludināja bērnus. Nē, ārējā teritorija bija apklāta ar daudzām stikla plāksnēm, kas dažādi izkropļoti atspoguļoja visu, kas parādījās to priekšā.
Un šie stikla paneļi bieži bija rotāti ar dažādiem reliģiskiem simboliem, kas izskatījās kā daudzkrāsaini svētku tērpu sapņi. Tāpēc siltais gaismas stars, kas izlauzās caur šiem paneļiem, izskatījās kā caur prizmu, un tieši tā tas spīdēja uz bērniem.
Bet bērni visu laiku grieza, it kā neko neņemot vērā. Viņi turējās pie zirgiem, segliem un visam pārējam, un priecājās par karuseļa griezieniem, kas atkārtojās atkal un atkal. Tur bija tikai bezrūpīga prieka pilna sajūta. Un viņi to izkliedza.
No septiņiem karuseļiem, kas bija redzami bērniem un apkārtstāvošajiem, viscentrālākajam drīz sāka dzirdēties arvien skaļāka dūkoņa, it kā tam izaugtu spārni, kas drīz paceltos tālu, neaizsniedzamā stratosfērā.
Dzirdējās brīnišķīga stikla šķindoņa; tā nebija brīnišķīga tiem, kas atradās Fun House iekšienē; drīzāk tā bija vienkārši nekas tāds, ko kāds jebkad bija dzirdējis.
Šķembas lidoja visur, taču brīnumainā kārtā tās neaizskāra nevienu bērnu un garāmgājēju, kas atradās tiešā tuvumā. Un tomēr centrālais virpuļrats turpināja griezties arvien ātrāk, un ātrums turpināja pieaugt arvien straujāk.
Visapkārt lidoja sadauzītas gaismas dzirksteles, un centrālais virpuļviesulis turpināja paātrināties, zirgi lidoja apkārt ar degošām krēpēm, mēģinot paslēpties zem saulessarga, jo tie pacēlās arvien tuvāk Ikara saulei.
2024. gada 21. februāris [19:40-20:40]
Izdzēsts, autors: Robert Fuller
Viena no versijām ir šāda: viņi bija vienojušies par laiku un vietu. Tomēr ceļojuma apstākļu dēļ viņi ieradās nedaudz atšķirīgā laikā. Izrādījās, ka viņi divatā pulcējās putekļainā, pamestā tuksneša pilsētā, lai gan kopumā bija vesels baker's dozen (13 cilvēki).
Tā kā Kate’s Saloon bija nedaudz noslogotāks nekā parasti, pirmie ieradušies bija spiesti mainīt plānus, vienojoties, ka lūgs Kate’s darbiniekiem novirzīt atpalicējus uz jauno vietu. Vova, kā parasti, bija piebraucis pie Kate’s bez segliem, kails līdz viduklim, it kā viņam piederētu šī vieta. Bébé gāja blakus.
Pēc tam Vova un Bébé nogāja pāris ēkas tālāk līdz ielas stūrim, šķērsoja Longhorn un tad šķērsoja krustojumu līdz Oriental, pilnībā un vīrišķīgi demonstrējot savus pistoles makstus un sešu šāvienu revolverus, lai visi iekšā zinātu, kas šeit ir galvenais. Viņi iebāza galvas un apsēdās pie bāra.
Ko jūs nebūtu devuši, lai uzzinātu, par ko šie divi kungi runāja! Kaut kas pazuda tulkojumā, bet viens aculiecinieks stāsta kaut ko šādu: Vova jautā Bébé, vai viņš nevēlas izmēģināt galveno pasākumu, lai pārliecinātos, ka viss noritēs kā plānots. Bébé uzstāj, ka vēlas dziedāt karaoke.
Diemžēl visas vietas karaoke jau bija aizņemtas, un pat pie spēļu galdiem nebija brīvu vietu. Tāpēc viņi klusējot un dusmīgi sēdēja pie bāra dažas minūtes, līdz Vova pēkšņi iesaucās: „Hei, tur ir Dada un Pang!” Viņi cīnījās, lai Pang lielais ķermenis droši ietilptu pie bāra.
Tagad viņi bija četri, un diplomātija kļuva daudz sarežģītāka. Pang uzreiz pasūtīja pilnu pudeli Black Label, sāka nepārtraukti smēķēt savas melnās Maduros cigāres, un viņa lūpas sāka nepārtraukti šļakstēt no Parmas prosciutto, ko viņš vienmēr nesa līdzi, lai būtu gatavs šādiem ārkārtas gadījumiem.
Diemžēl viņu palīgi, starpnieki un miesassargi bija aizkavējušies neparedzētu apstākļu dēļ, bet ieradās tieši laikā, lai pārbaudītu un iztīrītu ieročus, kā to paredzēja noteikumi. Pēc neilga brīža ieradās Zalims un Batta, drīz pēc tam arī Mahsa un Amatu, galvas pilnībā noliekušas.
Pāri pa pāri ieradās pēdējie, Ark stilā, vispirms Grosero un Rasasa (pēdējais stilīgi valkājot savu iecienīto lodes brošu), bet Prusak un asā, pārgatavojusies Mahcain ieradās pēdējie. Neticami, ka Prusak atteicās valkāt klasisko rietumu tērpu, tādējādi nopelnot sev sodu; tā vietā viņš ieradās kā Gregor Samsa.
Izvēlētais, bijušais vīrietis, goda viesis, bija ieradies ar čarterētu autobusu, bet kavējās, jo kādēļ gan bija aizmirsuši samaksāt autobusa vadītājiem. Viņš teica, ka aizkavējies tāpēc, ka, kā Maha to diezgan ironiski izteicās, “iegādājies mēbeles”. Neviens nejautāja. Neviens neuzdrošinājās. Nevienam nebija vienalga.
Interesanti, ka šis pēdējais ieradies tika uzreiz apņemts ar veselu juridisko personālu, miesassargiem un liekuļojošiem atbalstītājiem. Un viņš ļoti ātri uzstāja, ka sēž tieši visiem redzams, uzmanības centrā, protams, uz visiem pārējo rēķina.
Šaujamieroči joprojām tika rūpīgi pārbaudīti, un inspektori norādīja, ka pasākums varētu sākties vēl pēc pusstundas. Tāpēc Pang nopirka visiem dzērienus, kā arī vēl pāris sev; viņš lūdza Vovam nelielu trauku ar Beluga ikriem, kopā ar Noble.
Taču Vova nevarēja to izdarīt, par ko viņš vēlāk nožēloja, jo Maha bija pamanījis savu tautieti Vovu un piegāja pie viņa, cik vien iespējams pazemīgi, neizrādot pārāk lielu cieņu. Tas sadusmoja Pang, kurš nekavējoties sāka uzbrukt ieroču pārbaudītājiem, liekot viņiem steidzami pabeigt darbu.
Pangs metās uz Vovu un visiem pārējiem visindīgāko skatienu, uz ko Vova beidzot nolēma uzvilkt kreklu un ērto sombrero, lai būtu drošs. Šajā brīdī bija sapulcējušies mača tiesneši, tērpušies melnā un baltā, it kā mūku drēbes būtu pārvērstas par svītrainu cietuma kreklu. Viņi nepacietīgi gaidīja mača sākumu.
Bet viņus, protams, aizkavēja Maha, kurš teica savu pēdējo vārdu salātu runu, kas pārāk ilgi turpinājās par neko, līdz beidzot Pang izšāva savu sašutuma raķeti un teica: "Sāksim spēles!" Pārējie klusi, dusmīgi dzēra savus dzērienus, līdz beidzot visi atkal sapulcējās pie Golgātas.
Viņi lēnām, kā bēru gājienā, svinīgi un svētku noskaņojumā devās garām Kristāla pilij, pa Fremontu garām Virgila statujai, garām Fat Hill, pret ko Pang stingri iebilda, gar Sumneru pa Butterfieldu un tad uz pašu spēļu laukumu, podnieku laukumu, kas tik mīļi pazīstams kā Cerro de bota.
Amatpersonas bija atvedušas nepieciešamo divpadsmitstūra formas pārsegu, ugunsdzēsēju sarkanu un pietiekami lielu, lai visi dalībnieki varētu izvietoties atbilstošā attālumā viens no otra. Pārsegs, kas atgādināja saulessargu, arī nedaudz līdzinājās vienam no Fullera ģeodēziskajiem kupoliem. Dalībnieki visi svinīgi ieņēma savas vietas.
Tagad, kad Maha kā parasti bija izvilcis īsāko salmiņu, viņš tika novietots tieši visu notikumu centrā, un pārējo duci gudri apmācīto dalībnieku acis bija vērstas uz viņa marmelādes krāsas seju, frizūru un sarkano cepuri. Kad pienāca laiks sākt spēles, oficiālie pārstāvji skaļi izkliedza militāras komandas par „kaitējumu”.
Visi spēlētāji bija gatavi, un trīs skaitītāji sāka atskaitīt. Viņi nedrīkstēja pacelt vai pat pieskarties saviem ieročiem, kamēr skaitīšana nebija beigusies. "Trīs! Divas! Viena!" Un uzreiz spēļu laukumā sākās haoss, jo visi, kas atradās ap divpadsmitstūra formas saulessarga perimetrā, sāka šaut uz centru.
Kā svinīgi liecinās šī lielā notikuma aculiecinieki, viņu lielajam sarūgtinājumam, tie, kas atradās perifērijā, šķita pilnīgi nepamanījuši Mahu! Un visā telpā atskanēja pārsteiguma un apmulsumu pilni izsaukumi, ne mazāk kā starp netīro duci, kas tik nejauši bija izvietojusies auduma divpadsmit stūros.
Maha vajadzēja laba Ņujorkas minūte, bet, kad viņš saprata, kas noticis, un ka viņš izvairījies no lodes – daudzām, daudzām lodēm! –, viņš sāka šaut ar savu pistoli un visām rezerves patronām, kas bija pie viņa, nejauši uz visiem vainīgajiem, kuri stāvēja tik pazemīgi malā, vienkārši kā gaļas gabali viņa ieroču meistarības priekšā.
Visi saņēma to, kas viņiem pienācās. Viņu kapi bija neiezīmēti un izveidoti visai pavirši, sekli kā grēks. Tad Maha klusībā aizgāja dziļā tuksnesī, lai vairs nekad neviens viņu neredzētu un nedzirdētu. Un kā lemingi viņam drīz sekoja pūlis, kas viņu sekoja līdz tuvākajai klintsmalai.
Tiesu medicīnas eksperti gadiem ilgi apspriedās par to, kas noticis. Daži teica, ka, iespējams, bija pārkāpts protokols. Citi uzskatīja, ka netīrajam duciņam bija iedotas viltotas ieroči. Tas viss bija inscenēts, viņi bija krīzes aktieri; šādas domas izplatījās visā internetā kā tumšas atbalsis.
Tomēr analītiķu galīgais secinājums bija, ka, nepārprotami pārkāpjot šīs spēles noteikumus, lielākajai daļai dalībnieku kādā veidā bija iedotas nevis lodes, bet tukšas patronas. Regulējošā komiteja noteikti sasauks sanāksmi, lai apspriestu šo situāciju, un galvas noteikti lidos.
Šim stāstam ir arī otra versija, ko var izklāstīt vienkāršāk: Kad visi divpadsmit dalībnieki bija sapulcējušies restorānā Oriental, viņi izīrēja vienu no aizmugurējām telpām ar garu banketa galdu, nosakot, ka tas, kurš izvilks īsāko salmiņu, sēdēsies galda vidū. Rezultāts bija gandrīz tāds pats, izņemot ēdienu.
2024. gada 22. februāris [14:02-16:32]
Galdnieks, autors: Robert Fuller
Viss sākās ar to, ka kaimiņš stāvēja kails līdz viduklim uz jumta smailā galotnē; viņš bija sārts un saules apdegums, ar gariem matiem un bārdu, diezgan sarkans vīrietis ar daudz vasaras raibumiem uz sejas, it kā tikko izkāpis no vannas. Viņa acis bija kā uguns liesmas, mati balti kā sniegs, seja spožāka par sauli, un, ja viņš runāja, viņa balss skanēja kā straujas ūdens straumes. Viņš bija vai nu neliels augumā, vai garš, labi proporcionēts un platplecis, ar muļķa zelta ādas krāsu, kad saules stari to apgaismoja, un viņa pēdas un plaukstas bija kā tūkstoš riteņu stigmas, it kā viņš nekad nebūtu sēdējis zem vīģu koka, nemaz nerunājot par septiņām nedēļām. Tomēr viņš iznāca no tā cienīgs, kaut arī viņa ķermenis bija gandrīz bez matiem, un viņa rokas un kājas bija izteikti raupjas. Tie, kas dzīvoja tuvumā, pamanīja, ka viņu vienmēr apņēma mazie ziedi, putnu bari, kas visi sveicināja viņu ar pilnāko sirinx, un visi viņa brāļi un māsas, mēness, vējš, saule, zeme, uguns un ūdens, kurus viņš vienmēr svētīja no visas sirds. Un tur bija tā noslēpumainā naglu burka, ko viņš vienmēr nesa caurspīdīgā maisiņā, kas karājās pie viņa jostas.
Daži pieņem, ka šis puisis nācis no vanagu pilsētas, netālu no sargtorņa, netālu no zariem, dzinumiem un tīriem olīvu dzinumiem, ietīts kādā dobumā netālu no pilsētas, traukā, kurā bija dažādi atkritumi un bezgalīgas koksnes atliekas, un ka galvenokārt tāpēc šis puisis jau bērnībā tik ļoti iemīlēja galdniecību, kokgriešanu un mēbeļu izgatavošanu. Viņa māte nespēja viņu atturēt, un viņa tēvs – nevis tas, kurš bija tikai aizstājējs, bet viņa īstais tēvs – nekad nebija redzams, tāpēc viņš apguva savu jauno amatu ar nevaldāmu aizrautību.
Viņš nekad nestrādāja pie kāda slavenā meistara, bet gan devās tur, kur pūta vējš, ziedēja ziedi, lidoja putni, un visu, ko iemācījās, apguva, izmēģinot visu, kas ienāca prātā. Savas karjeras sākumā viņš nodarbojās ar sienu un virtuves nišu izgatavošanu, pēc tam ar alkovēm un cokiem, grāmatu plauktiem un atvilktnēm, bet jāatzīmē, ka šajā posmā viņš ļoti baidījās no naglām, tāpēc jaunībā viņa galvenā nodarbošanās bija galdniecība. Reiz viņš pat izgatavoja visu griestu fresku no koka, neizmantojot nevienu naglu. Tas bija brīnišķīgs flīžu dizains ar neskaitāmiem spieķiem, šķembām un arvien smalkākiem koka skaidiņām, kas izstarojās no centra patiesā brīvībā. Un viņa vienīgā griestu freska viņam labi nāca par labu.
Nākamajā posmā viņš vairāk nodarbojās ar kokgriešanu un drīz kļuva par miniatūristu, un viņa darbi bija tik sīki, ka, lai tos apskatītu, bija nepieciešams izmantot sarežģītu un jaudīgu optisko aprīkojumu un lēcas. Patiesībā šo darbu radīšana bija tik smaga un, atklāti sakot, sāpīga, ka drīz viņam nācās to pamest un pievērsties darbam, kas bija mazāk nogurdinošs gan fiziski, gan saistībā ar viņa pasliktināšos redzi.
Faktiski šis viņa karjeras vidusposms bija tik smags, ka viņam nācās pieteikties invaliditātei uz dažiem gadiem, kamēr viņš cīnījās, lai atgūtu savu dzīvi. Tāpēc šajos tumšajos gados, kā viņš tos sauca savās memuārās, viņš klīda pa tuksnešiem un dzīves neapdzīvotām vietām, tostarp daudzām atkritumu izgāztuvēm, kur redzēja cilvēkus, kas meklēja jebkādus lūžņus, ko varētu izmantot jebkuram iedomājamam mērķim. Viņi bija nabadzīgi, izmisis, bet tomēr apņēmīgi izdzīvot, lai kas arī notiktu.
Viņš sāka intervēt viņus vienu pēc otra, lai saprastu, kas viņus motivē, un drīz sāka priecāties par viņu daudzveidīgajām dzīves stāstiem, kaut arī tiem bija kopīga iezīme, kas ikvienam cilvēkam ar sirdsapziņu bija grūti pieņemama. Veicot šo darbu, viņš vienmēr centās nekad neizteikties par viņiem no augstuma vai kā citādi pazemot viņu problēmas; viņš nekad nevienam no saviem draugiem nepasludināja nevienu vārdu, taču stāsti, ko viņi vēlāk stāstīja par to, ko viņš teica, liecināja par tādu laipnību, kas tajā laikā bija reta, un tāpēc viņa teiktais ar laiku izveidojās par sarežģītu gobelēnu, kas varēja sacensties ar pat visizsmalcinātāko persiešu paklāju flīzēm, rakstiem un virpuļiem.
Kamēr viņš ar draugiem nodarbojās ar šīm pārdomām, viņš sāka pamanīt visus pamestus koka atgriezumus, kas bija izkaisīti vietā, kur viņi medīja un vāca atkritumus. Tāpēc viņš sāka vienmēr līdzi nēsāt burciņu ar naglām, lai varētu vislabāk izmantot šos koka atgriezumus.
Un tā sākās un beidzās trešais un pēdējais posms viņa galdnieka karjerā.
Šis posms sākās pieticīgi. Viņš atrada piemērota izmēra koka līstes un dēļus un sākumā pieskrūvēja vienu gabalu pie otra, vienkārši izjūtot, kā tas viss izskatās. Pakāpeniski viņš izvēlējās apmēram sešu vai septiņu pēdu garus dēļus un citus, kas bija apmēram divu pēdu garumā. Viņš ātri apguva prasmi izgatavot garenas kastes, kurās, pēc viņa domām, varēja ielikt praktiski jebko, lai gan tās varēja būt arī tukšas.
Sākumā viņam nebija īsti skaidrs, kam šīs kastes ir domātas, bet tajā laikā viņš turpināja intervēt nabadzīgos cilvēkus, kurus vienmēr klausījās, un viņš juta viņu sāpes kā dziļas brūces, kā svētību vai pat asiņošanu savās ekstremitātēs. Tāpēc viņš sāka apzināti krāt visas šīs garenas, dīvainas kastes no izmestiem, atkritumos esošiem koka gabaliem, kas bija rūpīgi sastiprināti ar naglām, un viņš zināja, ka pienāks diena, kad tās tiks izmantotas labiem mērķiem, kā atriebība par netaisnību, ko viņa labi draugi bija piedzīvojuši no citu rokām.
2024. gada 23. februāris [13:50-15:30]
Trifeles, autors: Robert Fuller
No rīta putekļainā ziemas saule, kas spīdēja no smalkākajām melnajām ziemas augsnēm, bija pazudusi no cerīgajiem ozolu stādiem vairāku lauku meža tirgu nomalēs; suņi klusi skrēja uz tumšajām kolonnām un iegrima sekliem caurumiem, neuzmanīgi rakājot zemi. Lauksaimnieki meklēja pārtiku un uztraucās par nozīmīgo nozagto dārgakmeņu atrašanu melnajos ziemas ozolu birzīs, kur šauras ieliņas baroja nepastāvīgo, zelta mēness apgaismoto ziemu.
Viņš medī un klīst pa 20. gadsimta likteņa pagriezieniem, kas materializējās pasaules karos, atgriežoties ceļojuma nenoteiktībā: lauku ceļi, izdegušā zeme, kaļķainā augsne, tumšās plankumi, apraktas rozes.
Zaļas un baltas dienas ar krēslainu sauli, mēness spīdumu tālumā, iespaidīgu debesi, kas pārklāta ar dzelteniem ozoliem malā, suņiem, kas ar lauku lapsu vieglumu raka pēc zagļiem, pagājušās rīta rētas, īslaicīgā, izolētā noslēpumu, maģijas, reliģijas un briesmu kapā. Noslēpums var iedvesmot izrakt šāda baleta vīna dārzus, jautājumu par svinīgumu, pārejošu pārliecību, gājienus caur mieguļojošiem ozoliem, nakts klīstēšanu.
Pazemes pasaules smalkumi, ēnainie darījumi, zagļu jautājumi – šāda veida kriminālromāni atspoguļo mūsu aklo jūtīgumu, noslēpumu garšu, episko krāpšanu, pārdotu stāstu, tumšāku fantāziju.
2024. gada 24. februāris [22:01-23:55]
Nakts tauriņi, autors: Robert Fuller
Mēs bijām nesalasāmi raksti uz pergamenta, līdz tu dzirdēji mūs lidojam pretī degošajai gaismai. Pirms tam mēs iedomājāmies, ka lidojam uz jebkuru vietējo kvēlojošo gaismu ar gaišām, zīdainām, trauslām spārnu plūsmām, kā Ikars uz Sauli, un mēs baudījām savu lidojumu, kaut arī bijām tikai tinte uz papīra, kas pēc tam pārvērtās, pārveidojās ar veiklām acīm, pirkstiem un karaliskām instrumentām par greznu skaņu viļņiem, kas piepildīja mūsu zīdainās sirdis.
Kad mēs bijām, mēs brīnījāmies, kā šī simbolu alķīmija dziesmā un lidojumā un putnu skumjās varēja būt iespējama. Mūsu pašu spārni tikai lidoja, bezjēdzīgi lidoja apkārt, bez nožēlas, bet mūsu kaimiņi raudāja, pat lidojot ar graciozitāti, viņu spārnu skumjās atbalsis sasniedzot Sauli.
Mums bija lemts atkal kļūt par putekļiem, pat ja mēs lidojām apkārt, mēģinot atrast jebkādu avotu, avotu, gaismu, kas mūs aicināja, kā mēs bijām, vai kā mēs, vai jūs domājām, ka mēs esam. Tomēr mēs bijām tikai uzraksti uz papīra, un jūsu alķīmija padarīja mūs par to, kas mēs bijām, ja vispār bijām.
Nakts tauriņi valkā krāšņus zīda tērpus, kā nezināma rītausma, kas nes sēru dziesmu viņu dzīvēs, izkliedēti lidojot neziņā. Jā, viņi reizēm sapņo par acīm, kas neredz acis, bet redz laivas, viļņus, dzīves kņadu, un, pārdomājot, citas lietas, kas viņus neredz, jo mēs bijām ilūzija. Mēs bijām, bet tomēr nebija. Tomēr mēs lidojām pāri dziesmu vēju viļņiem, kas pastāvēja tikai kā uzraksti uz īslaicīgā papīra, kas, tāpat kā mēs, pārvērtās putekļos.
Mēs bijām ielejā, naktī, pie laternām, un mēs bijām, mēs lidojām, mēs kļuvām par gaismu un putekļiem un jūsu sirdsdarbības vienkāršo dziesmu, kas aicināja nemitīgi skanošos zvani, nemitīgos zvani, kas mūžīgi dziedātu ieleju, līdzenumu, kalnu, okeānu, nemitīgi skanošos nakts tauriņa zvani, kas mēs bijām un vienmēr būsim.
2024. gada 25. februāris [10:22-11:14]
Saules dejotāji, autors: Robert Fuller
Ne ugunskrēsliņi, bet saules mušas, dejotāju mušas. Posmkāji, spārnotie seškāji, dabas akrobāti, spārnu cilvēki, izpletņlēcēji un saules pielūdzēji, kas stāsta par spārniem, vējiem, saulēm un dziesmām par intīmiem, sarežģītiem debesu deju soļiem, par kustīgu ģeometriju, par hipnotizējošu skaistumu, par gaisa kuģiem, deltaplāniem, pikējošiem bumbvedējiem, savvaļas kaķiem, viesuļvētras, krītošām zvaigznēm, kas visi stāsta par visu pasauli, par pievilkšanu, atgrūšanu, vienaldzību, brīvo kritienu, haosu.
Viņu kustības gaismā, gaismā un kā gaisma bija hipnotiskas. Šķita, ka viņi bija izmēģinājuši šos modeļus neskaitāmos dienu skaitā savas īsās dzīves laikā, kā spārnoti ķermeņi ar saliktām acīm un bezgalīgu veiklību, bezgalīgi lidojot augstā saules spīdumā, kā zvaigžņu un komētu plankumi un sīki spārnoti zvaigžņu sistēmas un galaktikas un visumi, nekad neatkārtojot nevienu kustību, tāpat kā avots, no kura tie izcēlās, pats visums, nemitīgi mainot formu no vienas uz otru un nekad neatkārtojoties vai kļūstot kaut mazliet saprotamiem kādam.
Kāds bija viņu dejas mērķis? Neviens to nejautāja. Un tas bija viņu brīvais noslēpums, par kuru viņi, iespējams, pat nezināja. Jo viņi dejoja, brīvi no mūsu ārprāta un ikdienišķajām rūpēm, vienkārši esot tādi, kādi viņi bija, bez rūpēm, sazinoties tā, kā viņi to prata, nepievēršot nekādu uzmanību tam, vai kāds to saprot. Tas bija virpulis, tas bija virpuļi, tas bija spirālveida virpuļi no labas ekstāzes trakumiem, tādiem, kas sildīja sirdi neatkarīgi no tā, kā lietas izskatījās no ārpuses, tādiem, kas iedvesmoja būt tādiem, kādi viņi bija, brīvi dejojot saulē; tādiem, kas apgaismoja jūs visus ar saviem brīvajiem labestības spirāļiem.
2024. gada 26. februāris [21:33-22:11]
Spoguļi, autors: Robert Fuller
Sapņaini labirintveida atmiņas spogulī Maksam un iestādēm, kas man uzticējās, ka daži no viņiem, vismaz dažreiz, brīnījās, kā tas varēja palikt nepamanīts. Tagad es varu vizualizēt, kā mēs pārvērtāmies, atspoguļojoties visā galerijā kā jokdari, pārveidoti ar spalvu rakstītiem uzrakstiem, caur ilgstošu absinta garšu, atspoguļojoties stikla portālos caur kviešu laukiem, kā ilūzijas zvani. Mums bija laime būt bez nožēlas, taču sākās mūzika bez iziešanas, atspoguļota visapkārt, izkūstot bezgalīgās tropās no raupjām un artrīta skartām cikādēm vai ziediem, kas uz visiem laikiem dziedātu savas trausluma atbalsis, dzirdes pieredzēs, kas radītas neierastā vidē, skumjās pēdās gaismā.
Nakts lapotne pie laternām, dažādi spārni un skumjas, tikai tinte uz papīra, lemta kļūt par putekļiem, aicināja mūs uz rītausmu, smalkas safrāna notis. Mēs bijām zīdaini neskaidri, jo runājām par pilīm, lielākoties paslēptām izkusušo putnu ielejā, zvanu mājā, nepārtrauktā vējā: tu jau esi aizmirsuši. Tu nejauši dzirdēji murmināšanu, stāstus par mamutiem un zīdītājiem, pārmaiņus tos apbrīnojot un tad tik bezdomīgi pat neieklausoties dziesmās par izkliedētu lidojumu nakts vienkāršā dziedājuma ielejā; tas bija gandrīz aizmirsts, aizklāts ar lapām virs īrisu lauka, ziediem, kas krāsoti spilgtās krāsās, saules skaņām.
2024. gada 27. februāris [13:32-15:21]
Cilvēki, kas mani mīl, autors: Robert Fuller
Vismaz tā es domāju — ka viņi mani mīl. Un tad es dzirdēju daudz pretēju vārdu no citiem. Tas nesabojāja manu pasauli, ja jūs to domājat. Redziet, es patiešām neesmu tik ļoti nobažījies — spoileris! — par to, ko cilvēki domā par mani. Ja cilvēki mani mīl, tad loģiski, ka cilvēki mīl cilvēkus, kas ir tādi kā es. Bet, redziet, ar to visu ir viena liela problēma: nav neviena, kas būtu tāds kā es! Es to pieminēju tikai jūsu vientulībai, ja gadījumā jūs neesat saņēmis šo ziņojumu.
Tātad, pievērsīsimies patiesajai būtībai, patiesajam jautājuma kodolam. Šie puiši, pilnīgi negaidīti, saprotiet, sazinājās ar mani tieši, nemaz neapgrūtinot sevi ar manu aģentu, un teica: „Mēs gribam uzņemt biogrāfisku filmu par tevi.” Es gandrīz apčurājos! Es esmu klasisks neviens, kā jūs varbūt zināt, un tas, ka šie augsta līmeņa, lielu naudu pelnošie producenti man piedāvāja darbu, neko par mani nezinot, neviens pat nenojaušot, kas es esmu un ar ko nodarbojos, bija vienkārši pilnīgi absurds! Ātrs zvans manai aģentei apstiprināja, ka viņa par to neko nezina, un viņa atkārtoja vairākas reizes, ka man jābūt uzmanīgam, ka tas, iespējams, ir krāpniecības mēģinājums, izjoks, kāds jokdaris, kas mani izmanto un smagi smejas tikai savam priekam.
Ja jūs vēl neesat sapratuši, es pilnībā atstāju šos tipus gaidīt, jo pats sajutu, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas ir aizdomīgs, un nevis labā nozīmē.
Es atstāju šo lietu mierā, daudz par to nedomāju, un tad nedēļu vēlāk saņēmu steidzamu zilo kodu tipa īsziņu no tā paša tipa, kurš vienkārši uzstāja, ka mums ir jāpārrunā. Tagad!
Tāpēc es nomierinājos, cik vien labi varēju, un atbildēju tipam: "Lol, tip, kā klājas!?" Es gaidīju un gaidīju, un tad jau bija laiks iet gulēt, un beidzot puisis man atbildēja, bet tas bija balss zvans, un es jau biju izģērbies līdz apakšveļai, gatavs ielīst karstā vannā pirms karstā randiņa ar savu ļoti vientuļo spilvenu. Un, ja tu nezini, mans spilvens ir ļoti greizsirdīgs spilvens, tāpēc man bija jāieelpo pāris reizes, jāuzvelk bikses, jāļauj telefonam zvanīt gandrīz bez apstājas, un tad es beidzot atbildēju.
Tagad puisis tika tieši pie lietas, neizlaida nevienu vārdu. Viņš vienkārši tika pie lietas, sakot: "Dalton kungs..." Nu, es ātri to noraidīju: "Es esmu Mort. Visi un viņu suņi mani sauc par Mort, cilvēk." — „Misters Mort,” — es to palaidu garām, tikai lai redzētu, kā tas turpināsies — „mēs zinām, ka jūs esat nezināma persona šajā izcilajā nozarē, bet tieši tas ir galvenais, jūs esat tieši tas, ko mēs meklējam.” Radio klusums bija ilgāks, nekā bija patīkami... Un, godīgi sakot, es nezināju, vai man par viņiem pilnīgi dusmoties, vai vienkārši priecāties, ka beidzot kāds mani ievērojis. Es domāju, vai tas ir kāds kompliments, ka kāds beidzot ievēroja manu nožēlojamo mazuli, jo es esmu neviens?
Es ieelpoju dziļi, apsvēru iespējas, un tad īsumā mēs vienojāmies tikties pusnaktī, lai iedzertu naktsdzērienu un nopietni parunātu bārā Sinister, tieši šajā pusē no Slavas alejas! Protams, tas mani iedvesmoja!
Nu, es uzvilku savus labākos drēbes, pat izķemmēju pāris nepaklausīgus matus, nopucēju un izspīdēju savas labākās oksfordas un devos ceļā ar pārliecību, pilnīgi drošs, ka šī tikšanās kļūs par manas dzīves iespēju, kas līdz šim bija mani apgājusi garām.
Es ierados modīgi agri, apmēram ceturtdaļstundu pirms laika, un tikko paspēju ieņemt pāris izvēlētas vietas pie bāra. Puišis, kurš, kā izrādījās, saucās Dug Darnells, bija tur tieši pusnaktī. Viņš laipni ieteica mums izvēlēties privātu galdiņu, lai mēs varētu atklāti sarunāties, neviens mūs neklausoties. Es piekritu.
Kad mēs apsēdāmies pie privātā galda, viņš uzreiz ķērās pie lietas, pat pirms mēs pasūtījām ēdienu vai dzērienus, kas, manuprāt, bija Darnella rēķinā, un teica: „Mort kungs”, kas mani satrauca un iztraucēja, bet es nokodu mēli, „Mort kungs, mēs jau vismaz divdesmit gadus sekojam jūsu garajai un veiksmīgajai karjerai” — viņš noteikti pamanīja manu pārsteigumu, jo es to izrādīju pārāk acīmredzami — „un mēs, Knackster Enterprises” — es par to dzirdēju pirmo reizi! — „esam nolēmuši jūs pieņemt darbā mūsu jaunākajā televīzijas seriālā”.
Es centos saglabāt mieru, bet gandrīz zaudēju savu iepriekšējo pusdienu, un es jautāju cik vien pieklājīgi vien varēju: „O, tiešām! Kāds ir tās nosaukums?” Tad viņš klusi un pārliecinoši man paziņoja, gandrīz ar saspringtu čukstu: „Nobody’s Business” – uz ko es sāku stipri klepot un teicu Mr. Doug, ka viņam vajadzētu pasūtīt man kādu stipru dzērienu, un tad mēs varētu apspriest viņa priekšlikumu sīkāk.
Tātad, puisis pasūta pāris netīros martini — ne obligāti mana pirmā izvēle, ja godīgi — un, kad tie tika atnesti, mēs iedzērām pāris malciņus, un tad viņš nonāca pie lietas būtības, kur viņš mēģināja izdarīt to, ko daži cilvēki dara, kad viņi, pēc viņu domām, pilda Dieva gribu, proti, stāstīt ļoti maz, bet tajā pašā laikā panākt, ka tu ieinteresējies par viņu produktu un to, ko viņi vēlas, lai tu darītu viņu labā.
Puisis — mister Dug — viņš staigā uz pirkstgaliem ap šiem proverbāliem tulpēm, izvairoties no katras iespējas uzdot galveno jautājumu, kas man ir prātā, proti: kas, pie velna, ir “Nobody’s Business”!? Tāpēc es ļauju viņam nedaudz muldēt, izskatīties pašpārliecinātam, un viņš stāsta man to un to, neko īsti nepasakot, līdz es dodu viņam signālu par pārtraukumu, kliegdams: “Pieturieties!”
Viņš uz mani nedaudz dusmīgi paskatās, bet tad nomierinās. „Klausieties, Mort kungs, mēs Knackster esam nopietni nolēmuši noslēgt ar jums līgumu par ļoti veiksmīgu seriālu, kas noteikti nesīs jums ilgstošu slavu un neskaitāmas iespējas nākotnē. Mums tikai vajag, lai jūs parakstītos uz punktotās līnijas.”
Nu, tas mani saniknoja! Es viņam skaidri un gaiši pateicu: „Es pat nezinu, ko es parakstu! Vienkārši pasakiet man taisnību: par ko īsti ir šī šova?”
Viņš izklepj pēdējo malku no sava netīrā martini, ātri pasūta vēl vienu kārtu un sāk runāt, pat pirms palīgs ir pametis galdu, kā zirgs no pakaļas, nu, jūs jau zināt! Neviens nav ieinteresēts! Tas bija kā puisis deklamētu fragmentus no socioloģijas disertācijas vai kaut kāda sapņa, par kuru viņš bija sapņojis, bet aizmirsa uzrakstīt!
Tas bija kā: "Mūsu fokusa grupas ir noteikušas, ka talantīgs indivīds, kāds esat jūs, būtu vislabākais objekts, ko izcelt mūsu jaunajā TV seriālā, kas noteikti būs izcilākais šī žanra galveno kritiķu viedokļos."
Tas ir kā, draugs! Tu tikko kaut ko teici!? Es praktiski samirku savas bikses.
Tāpēc es pārgāju pie lietas. "Kungs, es redzu, ka jūs esat atbilstoši aizrautīgs par šo jūsu visvairāk cienīto projektu, kas neapšaubāmi ir radījis jums nemieru un traucējumus daudzās bezmiega naktīs. Tomēr" — un es diezgan skaidri norādīju, skaidri saklepojot — "es esmu vienkārši ziņkārīgs. Kāpēc jūs vēlaties tādu nezināmu cilvēku kā es, nevis kādu citu, jebkuru citu nezināmu cilvēku?” Svaigi dzērieni jau bija atvesti, man tas nebija par agru, un Džons kungs paņēma pāris kautrīgus malkus no sava dzēriena, saklepojās un tad man atbildēja.
Pirms viņš paspēja kaut ko pateikt, es viņam uzdevu jautājumu: „Pirms jūs atbildat, ko man jādara, lai atbilstu šīs manas jaunās lomas prasībām?” Viņš teica: „Ne daudz, vienkārši izlasi scenāriju un esi pats. Vairāk nekas nav jādara, mēs par to parūpēsimies.” Tāpēc es ātri pārskatīju viņu gandrīz nesalasāmos rakstījumus uz pergamenta — es esmu ātrs lasītājs, pat ja runa ir par tādu studentisku muļķību — un manu uzmanību piesaistīja tikai viena galvenā lieta: Absolūti visām lomām šajā sasodītajā scenārijā bija pievienots viens un tas pats sasodītais apzīmējums: Mr. Mort!
Tāpēc es uzliku savu labāko puspasmaidu un klusi jautāju puisim: „Tad kā būs? Tu mani klonēsi? Vai tas ir tikai vēl viens no tiem jaunmodīgajiem mākslīgā intelekta sasodījumiem?” Bet, ja man jautā, es biju diezgan dusmīgs. Tad puisis norādīja uz sīko tekstu uz dokumenta, kuru man bija jāparaksta.
„Te ir noteikts” — viņš uz to norādīja ar pārspīlētiem žestiem — „tieši šeit, ka tu — nevis tavs dubultnieks, vai kāds klons, vai kāds mākslīgais intelekts — tu! Tu un tikai tu spēlēsi visas lomas šajā cienījamajā scenārijā, pat visas epizodiskās!” Puišis praktiski man uzmetās ar grāmatu, bet es izvairījos.
Tagad, šķiet, mēs bijām vienisprātis vai vismaz tuvu tam. Es savācu pašsaprotamību, un, pirms es paspēju izrunāt vārdu, viņš teica: „Nav tādu cilvēku kā tu!”
Kamēr es parakstījos uz punktotās līnijas ar olas plankumu uz sejas, es arī čukstēju galvenokārt sev un ikvienam, kas gribēja klausīties: „Un nav tādu cilvēku, kam es patīku.”
28. februāris, 2024 [18:14-20:27]
Grāmata, autors: Robert Fuller
Mācītājs skatījās uz mani ar elles uguns acīm. Viņš to darīja katru svētdienu. Es vienkārši sēdēju savā ierastajā baznīcas solā, apbrīnojot sieviešu cepures, un neizbēgami sajutu aukstu tirpšanu krūtīs, tieši tur, kur viņš skatījās, vienmēr tajā pašā dievkalpojuma brīdī. Parasti tas notika starp otro un trešo himnu, apmēram tajā brīdī, kad puse no draudzes, kas bija aizmigusi garlaicīgās, pārspīlētās sprediķa laikā, beidzot sāka atgūties no apātijas.
Redziet, viņš nebija īpaši iedvesmojošs orators, un es pastāvīgi pamanīju gramatikas kļūdas, kuras pat vidusskolas skolēns nekad nepieļautu. Manuprāt, viņš nevarēja rakstīt, lai glābtu savu dvēseli.
Tomēr viņš vienmēr citēja Svētos Rakstus, it kā tie drīz vairs nebūtu modē. „Nespriediet, lai netiktu spriests par jums.” Nekāda iespēja! Kad viņa tērauda acis iedegās manā miesā, ko jūs domājat, kas notika tajā nodaļā? Protams, kad viņš ar savu skatienu nosodīja mani uz mūžīgo elli, manā grāmatā vienīgais kristīgs darbs bija atgriezt šo labvēlību. Jā, es brīvi atzīstos savos grēkos, tēvs. Kā teikts tajā putekļainajā grāmatā, ļauns skatiens par ļaunu skatienu, to es vienmēr saku.
Un jūs visi varat mani nicināt un noraidīt pēc sirds patikas, bet tas nemaina to, ko es saku, ne par mata tiesu. Es zinu, ko es zinu, un es zinu, ko es redzu, un tas ir viss.
Bet tad viņš sāk sludināt, veicot pilnīgu pagriezienu, varbūt divas trešdaļas no visām tām elles himnām, kas vienkārši nezina, kad apstāties, un voilà! Tieši tajā brīdī skābais vecais Grinčs pārvēršas par visļaunāko smaidu, kāds jebkad redzēts.
Un tas vienmēr, vienmēr atgādina man par to laiku, kad es biju jauns puišelis un neko labāku nezināju: Es vienmēr brīnījos par to nolādēto himnu grāmatu un par to, ko, pie velna, vajadzētu dziedāt himnā Nr. 13 un himnā Nr. 666. Es domāju, ka pēdējā gadījumā skaitliski tas ir neizrunājams: hexakosioihexekontahexaphobia. Izanalizējiet to! Ja uzdrošināties...
Tāpēc es izdarīju to, ko izdarītu jebkurš uzņēmīgs jauns puisis: es izdomāju savus vārdus šiem skaitļiem. Lai izvairītos no nepatikšanām, es tos turēju noslēpumā un nedziedāju pārāk skaļi savā istabā, jo mani vecāki uzskatīja sevi par diezgan dievbijīgiem.
Bet, lai būtu skaidrs, vēlāk, savas spožās karjeras laikā, es atkārtoju šos savas izšķērdētās jaunības vārdus daudzajos death metal ballītēs, kurās piedalījos, labi zinot, ka neviens nesapratīs nevienu vārdu no tā, ko es tur dziedāju. Un par laimi mani vecāki nekad neparādījās.
Jebkurā gadījumā, kad Preach nedaudz nomierinājās, viņš kļuva ļoti izteiksmīgs un dzirkstošs, īpaši pret dāmām, izplūstot ar sajūsmu. Praktiski paklūpot ar savām divām kreisajām kājām, viņš tik ļoti centās izlikties, ka dejo tikai ar viņām. Ar katru no viņām. Tas mani gandrīz lika vemties.
Bet šī izrāde notika pēc noslēguma lūgšanas, kas vienmēr bija tā pati atkārtota sūda, kurā viņš izrādīja galēju pakļautību un pazemību savas Visvarenās Dievības priekšā, kurai, godīgi sakot, droši vien bija pilnīgi vienalga par visu šo muļķību. Un viņš teica: "Svētī to" un "Svētī to" un visu šo sūdu, it kā viņš pats pavēlētu Visvarenajam. Lai būtu skaidrs, man nav nekā pret īstu lūgšanu, kur cilvēks patiešām iesaistās, no sirds runājot ar to, kas tas arī būtu. Bet es esmu ļoti jūtīgs, man nav nekādas iecietības pret izdomājumiem, krāpšanu un tamlīdzīgām lietām, kas nav īstas.
Tāpēc mēs vienmēr pēc tam, kad viss ir pateikts un izdarīts, rīkojam kafijas pasākumu, kur mēs sajaucamies ar visiem mūsu grēcinieku biedriem, lai visi justos labāk. Tas nekad nedarbojas, bet vismaz mēs saņemam kādu sajūtu.
Tad kungs Sermons nolemj pagodināt mani ar savu svēto klātbūtni; es cenšos izvairīties no šīs lodes, bet viņš tur plati ar saldumiem, tāpēc es vienkārši nevaru atteikties no šīs baudas. Es paņemu dažus no izvēlētajiem gabaliņiem, cenšoties pēc iespējas neizskatīties kā liela ēdāja Viņa Ekselences acīs, bet, pateicoties Visvarenajam, viņa domas ir visur, tikai ne uz saldumu paplātes. Bet, kad es mēģinu aizslīdēt ar visu šo laupījumu, viņš pēkšņi ieslēdz savu šarmu un jautā, vai es gribētu kļūt par mūzikas direktoru. Domāju, ka viņš vēl nav izlasījis manu himnu grāmatu.
29. februāris, 2024 [21:21-22:32]
Receptes, autors: Robert Fuller
Kādu dienu man ienāca prātā, ka varētu būt interesanti uzzināt, kā ēd otrā puse.
Tajā pašā dienā es kļuvu par gardēdi, bet vēl neizsūdziet mani.
Mana izpēte — sauciet to, kā gribat, tā bija pilnībā apstiprināta departamentā, kurā es studēju doktorantūrā — balstījās uz vienkāršu pieņēmumu: ja uzzini, ko kāds ēd, tu uzzini, kas viņš ir.
Un tas, ko viņi ēd, ir vismaz fascinējoši. Viņi ēd visdažādākos ēdienus, kurus mēs ar jums nekad pat nevarētu iedomāties. Tomēr viņi spēj baudīt visdažādākos greznos ēdienus, un viņu ekskrementi joprojām smaržo sliktāk nekā jebkura cita cilvēka.
Lai kā arī būtu, mana ziņkāre uzvarēja, un mans eksperiments nebija tik daudz par to, lai uzzinātu, kā ēd otra puse, bet vienkārši par to, lai patiesi iepazītu kādu citu cilvēku pēc tā, ko viņš uzņem un absorbē savā organismā — un varbūt tādējādi kļūtu par kaut ko līdzīgu viņam.
Tāpēc sākumā man bija jāatrod piemērots subjekts. Radinieki? Tuvi draugi? Nē, tie ir pārāk tuvi. Saskaņā ar manas studiju programmas noteikumiem un manu konsultantu prasībām man bija jāatrod salīdzinoši anonīms subjekts vai vismaz tāds, kam nav tiešas saistības ar mani.
Es sāku intensīvi pētīt augstākās klases virtuves gardēžu apetīti, daļēji finansējot to ar vairāku anonīmu pūļa finansējuma avotu dāsniem ziedojumiem.
Tāpēc aptuveni katru otrdienu es devos uz jaunu restorānu un degustēju dārgākos ēdienus no to ēdienkartes. Tomēr tas nemaz nelīdzēja manam pētniecības projektam, bet vienkārši pievienoja liekus centimetrus manai vidukļa apkārtmēram. Lai gan man jāatzīst, ka tas bija mans prieks.
Pēc sešiem mēnešiem kopš sāku darbu pie disertācijas, mani konsultanti sasauca ārkārtas sanāksmi. Protams, es biju ziņkārīgs, kas noticis, jo galu galā es biju iesniedzis visus savus pētījumu materiālus un bagātīgās piezīmes. Tāpēc viņi izteicās skaidri. Šim pētniecības projektam man bija jāatrod piemērots subjekts, kurš būtu oriģinālu receptu krājuma autors, un man pašam bija jāpagatavo šīs receptes, jāapēst tās un jāziņo par rezultātiem, kā es jutos pēc šo ēdienu apēšanas.
Viņiem bija taisnība, ko es ļoti ātri atzinu.
Un tā es nonācu pasaulē, kurā kļuvu par citu cilvēku.
Šo akadēmisko pētījumu jomu aptverošais noslēpums vēl nav pietiekami labi pazīstams plašākai sabiedrībai. Šīs jomas zinātnisko aspektu joprojām kavē, teiksim, pienācīgas „kolēģu recenzijas” trūkums. Tāpēc mani padomdevēji, drīkstu teikt, mani mentori, mudināja mani iesaistīties radikāli jaunā pētījumu jomā, pat pretēji maniem instinktiem šajā jautājumā.
Tad, kad es sāku nopietni nodarboties ar pētniecību, pēc tam, kad biju zaudējis liekos kilogramus, kas bija uzkrājušies iepriekšējos maldinošajos centienos, es sāku pamanīt, ka ar katru jaunu enerģijas devu mana sejas izteiksme kļuva manāmi mainīga, mana vispārējā uzvedība kļuva izsmalcinātāka, es sāku uzstāt uz savām vajadzībām, kas bija svarīgākas par visu citu, un mani uzvalki kļuva izsmalcinātāki un meistarīgāk šūti. Es kļuvu par dažiem centimetriem garāks, vai vismaz tā man teica.
Receptes, kas bija mana pētījuma galvenā daļa, par laimi bija pazudušas visiem pēcnācējiem; mani padomdevēji vēlāk norādīja, ka neviena no šīm receptēm nevarēja tikt pārbaudīta nevienam no komitejas locekļiem.
Tāpēc es nolēmu rīkot pavārmākslas konkursu, kas vai nu uz visiem laikiem apstiprinātu vai apglabātu manu drīz sāksies akadēmisko karjeru. Uzaicinātie bija visi mani komitejas locekļi, tie, kuri acīmredzami lemtu par manu likteni.
Mans izaicinājums visiem bija vienkāršs: šeit ir recepte. Pagatavojiet to pēc labākās sirdsapziņas. Izbaudiet rezultātu un redziet, kas notiks. Tas ir viss!
Neviens no viņiem nebija gatavs pieņemt izaicinājumu.
Es ēdu un ēdu un ēdu vēl vairāk gardus ēdienus, ko pagatavoju pēc receptēm, kuras man bija dāvinājis mans īpašais avots, un gadu gaitā es ar aizrautību kļuvu par šo avotu.
2024. gada 1. marts [20:12-21:09]
Ziemeļu Brīvība, autors: Robert Fuller
Piekrastes iedzīvotāji pat nenojauš, kas ir aukstums. Jā, viņi sūdzas un gaudo, kad austrumos temperatūra noslīd līdz nulles grādiem pēc Fārenheita skalas vai rietumos līdz trīsdesmit, četrdesmit vai pat piecdesmit grādiem, bet viņi nemaz nezina, kas ir aukstums! Aukstums ir 30 grādi zem nulles — un, ņemot vērā vēja aukstuma indeksu, tas ir 70 grādi zem nulles. Tātad, pirmkārt, lai iedarbinātu automašīnu, ir jāpiesauc Dievs kā neviens cits, it kā rītdienas nebūtu. Un tad, kad esi nonācis pilsētas centrā, tu saproti, ka baidies par savu dzīvību, vienkārši ejot piecu minūšu gājienu no Great Midwestern Ice Cream Company līdz Deadwood Tavern, kas atrodas praktiski pretī Prairie Lights. Jā, šajā īsajā gājienā tu vari saņemt apsaldējumus!
Bet šis stāsts nav par to.
Tas ir vairāk par siltākām dienām un naktīm, kad no jūsu pagraba dzīvokļa Maggard Street, tieši blakus ekstatiskajiem metāla čīkstoņiem no kravas vilciena, kas brauc pa sliedēm tikai dažus metrus tālāk, jūs varat redzēt caur durvīm vai logiem vai vienkārši atpūšoties pagalmā, desmitiem ugunskuru gaismas šovu, kas visi traki spīd.
Dažreiz šīs dienas un naktis bija mitras vai pat karstas, bet jums tas īsti netraucēja, jo jums bija lieliska kompānija, piemēram, improvizācijas ar Casio ārpus universitātes Roberta brīnišķīgajā bēniņos vai Keneta studiju mājā ārpus universitātes kopā ar visiem viņa studentiem, tostarp Robertu, nomināli acīmredzami runājot par mūziku, bet arī par daudzām citām tikpat svarīgām lietām, piemēram, kritiskās domāšanas mākslu. Un darot to, ko Kenneth sauca par “slow-ups”.
Šīs grupas kontekstā studijas nebija tikai par programmām, uz kurām mēs bijām pieteikušies. Visi Mūzikas skolas studenti, protams, studēja šo priekšmetu, mūziku, bet pateicoties mūsu pasniedzējiem, mēs šajā procesā iemācījāmies daudz vairāk.
Un tad bija tā īpaša vieta, divas telpas, lielākā no tām, kurā atradās Moog sintezators un vecmodīga magnetofona ierīce, kā arī aprīkojums, ko tolaik izmantoja, lai sagrieztu lenti un saliktu to kopā jaunā veidā. Tas bija daudz sarežģītāks process nekā šodien, kad visu var izdarīt digitāli vai vienkārši ļaut savam AI palīgam radīt “mūziku” bez jebkādas paša pūles vai radošuma. Mazākajā telpā ap stūri atradās mazāks sintezators, bet, kas ir tikpat svarīgi, tā bija vieta, kur varēja radīt savu datorizētu mūziku, izmantojot programmu, ko sauca vienkārši par US.
Abas telpas kopā sauca par Elektroniskās mūzikas studijām.
Viena no ievērojamākajām studiju iezīmēm bija tā, ka, lai tajās piedalītos, nebija jābūt Mūzikas skolas studentam. Kāda radikāla koncepcija! Radīt demokrātisku radošumu! Arbitrāru vārtsargu likvidēšana! Un mēs, tie, kas bijām šajās studijās, patiešām neuzskatījām par augstākiem tos, kas atradās zemāk, kuri centās iegūt pastāvīgu amatu vai atpūsties uz saviem domājamajiem lauriem, vienlaikus turpinot savu nelietīgo vendetu pret tiem no mums, kas nepiekrītam viņu pārāk ierobežojošajām idejām par to, kas ir mūzikas studijas. Viņi radīja savas salīdzinoši neinteresantās versijas par to, kāda, viņuprāt, būtu jābūt mūzikai, bet mēs, studijas augšstāvā, vienmēr apšaubījām jebkādas šādas idejas par to, kāda “būtu jābūt” mūzikai.
Bija viena neaizmirstama prezentācija, ko mums dāvāja Ianos. Bieži vien viens vai vairāki studijas dalībnieki prezentēja to, ko viņi bija radījuši, izmantojot Moog un citu studijas aprīkojumu. Ianos bija fizikas students, un, cik man zināms, nekad nebija apmeklējis nevienu mūzikas nodarbību. Tomēr tas, ko viņš bija radījis, izmantojot studijas aprīkojumu, bija ekstātisks, hipnotizējošs, atšķirīgs no visa, ko es biju dzirdējis iepriekš.
Bet atgriezīsimies pie ugunskrēsliņiem un citām vasaras nakts dzīves izpausmēm, dabas dāvinātajām ainavām un skaņām.
Bija viena ballīte, uz kuru mani uzaicināja, apmēram piecus jūdžus uz ziemeļiem no universitātes; mani uzaicināja pāris labi draugi, Anne un Michael. Atceros, ka tā bija brīnišķīga zemes platība, diezgan liela māja, kas man tolaik šķita gandrīz kā pils — skaista, izvietota laukos —, un, kad mēs tur ieradāmies, jau bija diezgan tumšs. Mēs visi iesaistījāmies parastajā jautrībā, tostarp daudz runājot par to un to, un mēs visi izmēģinājām dažādus pieejamos dzērienus.
Un tad es uz brīdi izgāju ārā, kas kļuva, ja ne par mūžību, tad par ilgstošu mirkli. Iespējams, ārā bija arī citi, kas ēda, dzēra, bija pilni jautrības un, protams, daudz skaļi runāja, pārklājot fonogrammas mūziku, bet es vienkārši uzmanīgi klausījos simfoniju, kas skanēja ēnās, skaistu, juteklīgu skaņu virpuli, kas mani pilnībā apbūra.
Tas bija tas, ko mani profesori man bija mācījuši. Taču neviens neklausījās.
2024. gada 2. marts [15:39-17:03]
Karstvīns, autors: Robert Fuller
Pie kamīna vienmēr notika karstas diskusijas par to, vai tas būtu sarkanvīns, portvīns Black, portvīns Tawny vai pat vīna un portvīna maisījums. Šis jautājums nekad netika atrisināts, vismaz ne tā, lai apmierinātu visus klātesošos. Daži no klātesošajiem sūdzējās, ka gads jau ir pārāk tālu pavadīts, ka svētku laiks jau sen ir pagājis, bet šīs sūdzības drīz apklusa, kad tika pasniegta pirmā porcija, ko visi varēja baudīt.
Pat kaķis, kurš vienmēr slēpās kaut kur noslēpumainā stūrītī, piekrita, ka īstais laiks, lai svinētu šo karsto, garšīgi garšvielām bagāto fermentētu sarkano vīnogu maisījumu, ir tieši šis brīdis un neviens cits. Ārā lija lietus vai sniga sniegs, vai kaut kas pa vidu, un bija pietiekami auksts, lai vajadzētu kaut ko, kas sasilda sirdi, kā kaķis labi zināja, katru reizi, kad saritinājās siltā kamolā, lai varētu izbaudīt to brīnišķīgo siltumu.
Mēs mainījāmies virtuvē, lai būtu iespējami daudz dažādu viedokļu par karstvīnu un tā tuvu radinieku portvīnu, kas bija galvenais atslēgas elements, lai pilnībā izprastu, kas īsti ir karstvīns. Daži no mums bija vairāk minimālistiski noskaņoti, uzstājot, ka der tikai kanēlis un krustnagliņas, un tikai stieņu veidā. Mums bija atšķirīgi viedokļi par to, vai vīns ir sausais vai saldais, parastais vai vēlā ražas, stiprinātais (kā portvīni) vai nē. Bija pat dažas dziļas diskusijas par to, kura šķirne ir vislabākā karstvīna pagatavošanai, vai pat par to, kura konkrētā sarkanvīna maisījuma kombinācija piešķir tam papildu garšu.
Un, protams, vienmēr bija grezns sieru plāksnis, kas sastāvēja no visneparastākajiem un labākajiem sieriem, ko mēs varējām atrast. Parasti tur bija viens vai divi asā čederas sieri, franču sīpolu vai savvaļas moreles un puravu sieri, kāds augļu (piemēram, dzērveņu) aromatizēts mīksts kazas vai aitas piens siers un gandrīz neizbēgami arī kāds lielisks zils siers. Un kāds vienmēr atnesa daudz bagetes. Tātad karstvīns bija tikai iemesls brīnišķīgai svētku maltītei un labiem draugiem.
Sarunas reizēm pagriezās uz ar darbu saistītiem jautājumiem; mums bija tehniķi, rakstnieki, gardēži, mākslinieki un vesela rinda citu radošu cilvēku, kas pievienojās mūsu svinībām. Bieži vien, tā kā vakarā tika pasniegts karstvīns, cilvēki atnesa dažādus cepumus un citus cepumus un citus saldumus — īpaši tumšo šokolādi un trifeles, kas vienmēr bija iecienītas — un tad karstvīns un saldumi atbrīvoja cilvēkus, un mēs sākām improvizēt mūziku, teātri vai dejas, un vizuālie mākslinieki sēdēja malā un zīmēja, līdz viņu skicēšanas bloknoti bija piepildīti vai viņu zīmuļi un pastelis bija nolietoti līdz pat galam, un vienmēr bija vismaz viens vai divi videogrāfi, kas pilnveidoja savu meistarību. Un ik pa laikam kāds izstāstīja visjautrāko joku, ko sākumā neviens nesaprata, vai arī izdomāja visbriesmīgāko vārdu spēli, parasti izraisot vispārēju neizpratnes nopūtu.
Un tad, it kā pēc komandas, kaķis iznāca, izstiepa savas ekstremitātes līdz galam, apsēdās pie kamīna un sāka sevi tīrīt tik lepni, cik vien iespējams. Un tad katru reizi, neatkarīgi no tā, kas notika, visi telpā esošie apstājās un skatījās uz viņu; un viņš to zināja.
2024. gada 3. marts [19:15-20:00]
Pulksteņi, autors: Robert Fuller
Nesen bija tāds brīdis, kad es nevainīgi aizmigu, nezinot, kas notiks pēc pusnakts. Tieši tad atskanēja pirmais tikšķis. Sapņos par visiem tiem kraukļiem, kas virpuļoja ap pulksteņa torņiem, pilīm, katedrālēm, cietokšņiem, atskanēja arvien vairāk tikšķu, katrs no sava pulksteņa. Es varēju redzēt, kā katrs pulkstenis traki virpuļo, un tie sāka uzkrāties ar atriebību.
Sākumā es atrados pagrabā, kaut kur pils apakšējās telpās, un tur klīda plānas klaiņojošas kaķi, no kuriem lielas žurkas skrēja prom, cik ātri vien varēja, cik acs varēja saskatīt. Un, protams, pulksteņu bars, kas traki griežās spirālveidā, katru sekundi palielinoties un tikšķot arvien uzstājīgāk. Gaiteņš, pa kuru es klīdu, bija piepildīts ar ratiņiem, kuriem nebija redzamas funkcijas, bet kuri vienkārši trokšņaini griežās.
Tur bija nejauši izvietotas šaha figūras, dažas no tām spēcīgākas — dāmas un torņi, un pat ļoti neaizsargāts izskatīgs karalis —, bet neviena no tām nebija piestiprināta pie šaha galda. Tās vienkārši klīda apkārt, animētas neredzamu spēku, bet, kas interesanti, katru no to straujajām kustībām pavadīja kvadrātveida ēnas, kas nejauši mainījās no melnām uz baltām. Kaķi gaudoja, šņākstēja un rūca katru reizi, kad figūras lēkāja no kvadrāta uz iedomātu kvadrātu, jo katra strauja kustība aizbiedēja žurkas. Pulksteņi katru sekundi kļuva arvien vairāk un vairāk.
Tad, neizskaidrojami, mani apņēma vārnu bars, kas pulcējās ap torņa pulksteni, kas joprojām bija apstājies pusnaktī. Es nezināju, kā es tiku turēts gaisā, bet visu laiku man bija sajūta, ka esmu pastāvīgā brīvā kritienā un tūlīt ietriecos akmeņos vai grāvī zemāk. Mana trauksme pieauga ar katru jaunu pulksteņa sitienu, kas turpināja mani vajāt. Un tie sāka kļūt arvien vairāk nesaskaņoti, papildinot kakofoniju.
Un tad es tiku aiznests prom, vai nu ar virpuļviesuli, vai uz vārnu muguras — vai varbūt ar veselu vārnu virpuļviesuli. Tad kraukļu klaigas kļuva vētrainas, un milzīgs kraukļu bars virmoja bezgalīgā masā, veidojot sānu astoņnieku ap bazilikas diviem torņiem, netālu no Divpadsmit apustuļiem un rozes loga, kur, ja klausījās pietiekami uzmanīgi, varēja dzirdēt visdažādākās sirinx mūzikas skaņas un pat vāju spārnu šalkas un putnu spalvu kopšanu.
Tad pēkšņi vārnu klaigas apklusa — tāpat kā pulksteņi, kas joprojām trauksmaini grieza ap manu izkliedēto galvu, tikšķot arvien spazmatiskāk — un es sajutu, ka krītu arvien dziļāk, nāves dziļumos, atvērtās kapās, kuras svētīja viens no zemākiem prelātiem, lai glābtu dvēseles, lai gan dzirdēt varēja tikai vaimanas un ķiķināšanu, visu apņemot briesmīgiem, līķveidīgiem kustībām un spirālveida grēka ēnām.
Kad kapenes tika atvērtas, tur parādījās leģioni skrejošu kukaiņu, kas skraidīja visur, un kārklu, pelēko pelīšu un ciršļu izraktie tuneļi palielinājās četrkārt, jo tie bija tikpat nobijušies kā pilsētas centra iedzīvotāji no ceremonijas. Un balti un melni kvadrātveida ēnas parādījās ik pa brīdim, galvenokārt bez redzamām šaha figūrām, izņemot retu bīskapu, kurš kautrīgi pozēja savā purpura un balta karoga krāšņajā tērpā, tikai lai pēkšņi, noslēpumaini un steidzīgi atkal pazustu.
Kamēr pulksteņi turpināja uzbrukt man, arvien kāri apēdot jebkādu saprāta paliekas, kas varbūt bija palikušas manā sajukušajā galvā, es atklāju, ka mani tumši pievelk neiezīmēts tunelis, ko izveidojis viens no lielākajiem lauku pelēm, kurš, visticamāk, to nebija izrakstījis pats — tas bija daudz lielāks par viņu —, taču viņš nemaz nekautrējās to izmantot, redzot, ka tas atrodas tieši viņam priekšā. Varbūt viņam bija kāds noslēpumains uzdevums, kas viņam bija uzticēts, bet es neuzdevu jautājumus; es vienkārši akli sekoju, garām zārkiem, sarkofāgiem un izkaisītiem mumificētiem atliekiem, ziņkārīgs, kur šis koridors vedīs. Kad es izkļuvu no tumšā gaiteņa un uzkāpu pa neregulārām kāpnēm, kas bija ierāmētas ar trīskrāsu motīvu — sarkanu, baltu un zaļu, lauku pele bija pazudusi.
Kad es gāju garām metāla važām un cietuma restēm, kas reiz tika izmantotas, lai ierobežotu senāko laiku viltīgos ieslodzītos, daudzi murīdu un citu kaitēkļu veidi, tostarp pat dažas klaiņojošas kāmji, skraidīja apkārt, it kā nekas nebūtu noticis, visvairāk tas bija manāms, kad kāds no savvaļas kaķiem uzdrošinājās ienākt telpā, meklējot vieglu pusdienu. Un pelējuma pārklātajos, nelīdzenajos matračos es redzēju, kā utis un prusaki rāpo un skraida šurpu turpu, kā arī kāda sudraba zivtiņa, kas strauji slīdēja Dievs zin kur. Pulksteņi kļuva patiesi biedējoši, skanot kā reaktīvā dzinēja rūkoņa, kas aprij lauvas baru, un ar tik neregulāru ritmu, ka es baidījos par savu sirdi un to, ko tā varētu izdarīt. Daži no utīm bez vārda maģiski pārvērtās par bandiniekiem, tomēr turpināja trakot no kvadrāta ēnas uz kvadrāta ēnu, balts un melns tik ļoti izplūduši, ka tas bija pelēks plankums. Ik pa brīdim kāds no pulksteņiem uzkodās bandinieku, kas mani kaitināja bezgalīgi, jo tas tikai baroja viņu neapmierināmo uzbrukumu manai personai. Zirgi lēkāja no balta uz melnu un atpakaļ, izlaižot kvadrātu starpā.
Beidzot man bija jāizkāpj, lai ieelpotu gaisu, un es atradās ceļu uz sargtorņiem, kas bija pilni ar skaļiem kraukļiem. Es klupoju, klupoju, ātri zaudēju prātu, klupdams garām dārziem, kas traki ziedēja, un pelēkie bandinieki mani aizveda tieši pie pelēkas ēkas ar uzrakstu „Morgue”, un tur es beidzot atradās savu galīgo ienaidnieku.
2024. gada 27. februāris [19:14-19:24]; 2024. gada 29. februāris [11:44-14:38]