Flash Fiction latvieŔu valodā (izlases)

Knapa izglābŔanās

Inspektors

Ekstra

Portāls

MuŔa

Mēs bijām

Karuseļi

Izdzēsts

Galdnieks

Trifeles

Nakts tauriņi

Saules dejotāji

Spoguļi

Nolaižamais aizkars

Kauss

Dāvana

Sēklas

Cilvēki, kas mani mīl

Grāmata

Receptes

Ziemeļu Brīvība

Knapa izglābŔanās, autors: Robert Fuller

Nākamreiz, pirms pārāk ilgi skaties spogulÄ«, atceries, ko es tev vienmēr esmu teicis. Es redzu, ka tu jau esi aizmirsis. Mēs runājām par čukstÄ“Å”anu. Tas bija, kamēr tu staigāji atpakaļ pa savām atmiņām, kādā pamestā pludmalē, kādā aizmirstā vietā, vai nu viena, vai ar kādu iedomātu pavadoni, kas izdomāts no tava paÅ”a skatiena. Es domāju, ka tas bija tāpēc, ka jÅ«s bijāt pilnÄ«gi aizrāvies ar savu lÄ«dzÄ«bu. Tātad patiesÄ«bā, iespējams, ka jÅ«s staigājāt kopā ar sevi, laiku pa laikam murminādams izteikumus, kurus otrs no jums nejauÅ”i noklausÄ«jās, vismaz lÄ«dz brÄ«dim, kad neskartā pludmale piekāpās necaurejamam akmeņu mÅ«rim.

Kā jÅ«s, iespējams, atceraties, kad akmeņi materializējās, jÅ«s atcerējāties čukstus, lai gan bija jau par vēlu. Tās aiznesa jÅ«s uz tuksneÅ”ainu vietu, jo viens no jÅ«su "es" pārmērÄ«gi murmināja jÅ«su otram "es". Ja jÅ«s bÅ«tu čukstējis, jÅ«s tagad neatrastos Ŕādā pamestā vietā, jo viņi jÅ«s bÅ«tu nepamanÄ«juÅ”i. Es tagad redzu tevi, es varu iztēloties mazo istabiņu, kurā nav nekā cilvēcÄ«ga, kurā nav nekā, izņemot gultu un spoguli.

Tas ir spogulis, kas tagad bezgalīgi nodarbina tevi.

Es neatceros, kā tev izdevās panākt, lai tavi aizbildņi atļauj tev saņemt ārējos sakarus, bet es zinu, ka tas ir noticis tikai pirms dažiem mēneÅ”iem, lai gan savā mazajā istabiņā tu tiki uzņemts pirms daudziem gadiem.

Tomēr pat tad, kad saziņas kanāli bija atvērti, jūs ne uzreiz atbildējāt tiem, kas mēģināja ar jums sazināties. Domāju, ka jūs, iespējams, bijāt mazliet nobijies, un jūs noteikti ne pārāk uzticējāties saviem aprūpētājiem.

Es nedomāju, ka jÅ«s kādreiz esat tieÅ”i sazinājies ar mani, un patiesÄ«bā man nav nekādu droÅ”u pierādÄ«jumu tam, ka jÅ«s patieŔām esat saņēmis manus paziņojumus. Es tikai redzu - vai iedomājos -, ka jÅ«s nepārtraukti, nemitÄ«gi pulējat stiklu savā priekŔā, gandrÄ«z tā, it kā gribētu to noslÄ«pēt lÄ«dz tukÅ”umam. Un vienmēr, kad jÅ«s negludināt stiklu, es varu iztēloties, kā jÅ«s pārmaiņus apbrÄ«nojat un pēc tam raugāties uz savu lÄ«dzÄ«bu, esat nemitÄ«gā apjukumā par to, reizēm glāstāt to, bet reizēm sÅ«tāt tai tikai vitriolu.

JÅ«s norādÄ«jāt, ka jÅ«su aprÅ«pētāji gandrÄ«z nekad par jums nerÅ«pējas un patiesÄ«bā viņi ir tur tikai tāpēc, lai nodroÅ”inātu, ka jÅ«s esat pietiekami labi paēdis. Viņi uztur jÅ«s dzÄ«vu, miesiski, nekas cits.

Es bÅ«tu domājis, ka tavi sargātāji vismaz reizēm bÅ«s uzstājuÅ”ies, lai tevi rehabilitētu, taču, gluži pretēji, viņi labprāt ir tevi atstājuÅ”i un tavu otru tevi - to, kuru tu tagad vari tik bezrÅ«pÄ«gi apbrÄ«not vai nolādēt spogulÄ« -, lai darÄ«tu, kā tev tÄ«k, it kā tava ieslodzÄ«juma iemesls pēc visa, ko tu esi pārdzÄ«vojis, nebÅ«tu svarÄ«gs.

Bet spogulis: tas patiesÄ«bā ir tavs sākums un tavs gals, un patiesÄ«bā tāpēc tu to gribi noslÄ«cināt aizmirstÄ«bā - tāpēc, ka tu pats beigsi bÅ«t, tas ir, beidzot, neatgriezeniski, tu nosÅ«tÄ«si sevi un savu nu jau pazuduÅ”o otru "es" noslēpumainā kārtā uz mūžīgiem laikiem, horizontāli, uz savas mazās istabas bezgalÄ«gās nakts gultas.

Å ie jaunie telefoni! Es nekad agrāk nebiju redzējis Å”o modeli. Å Ä·iet, ka tas ir sava veida slēgta ķēde. GandrÄ«z tā, it kā cilvēks runātu pats ar sevi...

2013. gada 9. februāris

Close Call

Inspektors, autors: Robert Fuller

Inspektors bija aizņemts. Telefons nepārtraukti zvanÄ«ja. Beidzot viņŔ pacēla klausuli.

"Gaudeau, kurÅ” ir?"

Iestājās neērts klusums. Tad atskanēja kautrīga balss. "Man ir svarīga informācija."

"Kāda tā ir? Un kas jūs esat?"

"To es nevaru izpaust. Bet tā ir ļoti svarīga. Tā ir par jūsu lietu."

"Neviens par to nezina. Tas ir stingri slepeni." Tad īsa pauze. "Kāda veida informācija?"

"Es to zinu. Es redzēju jūsu pētījumu."

"Ko tu esi dzirdējis?"

"Jūs pētāt izdomājumu. Vislielāko krāpniecību."

Inspektors Gaudeau bija Å”okēts. Bet viņŔ klusēja. "Jā, jā, pastāstiet."

"Man vajadzīga anonimitāte. Neizsekojiet Ŕo zvanu."

Inspektors nikni čukstēja. "Jums ir mans vārds."

"Vispirms pastāsti man kaut ko. Kāpēc atklāj Å”o krāpÅ”anu? Kāds ir jÅ«su viedoklis?"

"Tu man pastāsti savu. Kāpēc jums tas rūp? Kāpēc man palīdzēt? Vai jūs nevarat to atmaskot? Tu tik daudz zini..."

"Es cenÅ”os palÄ«dzēt. Tu esi ļoti grÅ«ts."

"VienkārŔi dodiet man kaut ko. Kaut mazāko mājienu. Labas gribas žests. Tad es labprāt piekritīŔu."

"Labi, lūk, tas ir. Tikai mazumiņu. Es atradu pierādījumus. Kāda ir jūsu teorija? Un kāpēc iesaistīties?"

"Kādi pierādījumi?"

VÄ«rietis kļuva nikns. ViņŔ zaudēja savaldÄ«bu. "Kāpēc esi tik sarežģīts!? Dodiet, ko es lÅ«dzu. Vai arÄ« es nokārtos klausuli."

Inspektors Gaudeau kļuva maigāks. Viņam bija vajadzÄ«gs pārtraukums. Tas varētu bÅ«t tas. "Es minēju labo ticÄ«bu. Cilvēce ir apkrāpta. Barota ar kaudzēm melu. Tāpēc mana teorija ir Ŕāda. Tas bija pirms vairākiem gadsimtiem. Bija sazvērestÄ«ba. Konspirācija, lai veiktu krāpÅ”anu. Viņi visu izdomāja."

"Jā, jā, tas ir labi. Un man ir pierādījums. Es zinu atraŔanās vietu. Lūdzu, turpiniet."

2023. gada 12. septembris

The Inspector

Nolaižamais aizkars, autors: Robert Fuller

ViņŔ sajuta aizsprostojumu. Savas dzÄ«ves posmā. Un tas nekad nepazudÄ«s. ViņŔ pārbaudÄ«ja acis pie speciālistiem.

Vienam. Citam. Tad vēl vairākiem. Un vēl vairāk. Tad to bija pārāk daudz. Tik daudz speciālistu, ka viņŔ vairs nespēja sekot lÄ«dzi. Viņi visi teica viņam gandrÄ«z to paÅ”u, ka viņa redze pasliktinās.

Tomēr viņŔ bija uz skatuves. Spēlēja savā lugā. Un viņŔ zvērēja, ka viņu redzēs. Neviens nevarēja viņu atturēt no spēlÄ“Å”anas.

Tad... ViņŔ redzēja. Redzēja patiesÄ«bu. Un patiesÄ«ba viņu atbrÄ«voja. Un atbrÄ«voja, lai redzētu, kur viņŔ patiesÄ«bā atradās. Kāda tumÅ”a spēka dēļ viņŔ palika ēnā, un tāpēc neviens viņu neredzēja.

Kāds viņu izveda. Tas notika aiz skatuves. Viņam nebija ne jausmas, kas to izdarīja. Pēc izrādes beigām tas nokrita.

Marles audums. Tas viņu slēpa. ViņŔ bija ēnaina figÅ«ra. Vairāk vai mazāk aizsegta ar to marles audumu. Bija daži elementi, kurus viņŔ vienkārÅ”i nevarēja saprast. Kāpēc viņŔ bija fons visai reālajai drāmai, kas bija paredzēta Å”eit, uz Ŕīs skatuves?

Kaut kas tomēr nebija skaidrs. Notika kaut kas cits. ViņŔ bija aizsegts cita iemesla dēļ. Kāds aizkulisēs vilka stÄ«gas.

Kas notika? Kas notika un kāpēc? DrÄ«z vien viņŔ iegrima sapņos, kas viņam to atklāja. Atklāja, ka nav nekā, ko viņŔ varētu pat sākt saprast. Å Ä« dzÄ«ve uz Ŕīs skatuves nebija nemaz tāda, kāda tā viņam vienmēr bija Ŕķitusi, nekādā ziņā. Vienmēr bija daudz neredzamu spēku, kas darbojās visos spēles lÄ«meņos, un tie visi aktÄ«vi sazvēra, lai neļautu viņam izspēlēt savu lomu, ko tie uzskatÄ«ja par viņam nepiemērotu.

Bet kāda bija viņa loma? Vai viņŔ bija tikai statistis? Vai arÄ« viņŔ bija kāds tik svarÄ«gs, ka tika uzskatÄ«ts par neaizstājamu? Aizkulisēs valdÄ«ja vispārējs murmināŔana, un tā ilga tik ilgi, ka viņŔ divreiz gandrÄ«z aizmiga.

ViņŔ konsultējās ar savu advokātu. Labu padomu neviens nesniedza. ViņŔ paslēpās aiz auduma marles. Un tad kāds viņu atkal izveda.

Tiesa atsāka darbu. Tiesnesis bija diezgan dusmÄ«gs. Teica, ka nekad neesot redzējis kaut ko tādu. Apvainotais bija arÄ« tas pats, kurÅ” bija izdarÄ«jis noziegumu.

ViņŔ liecināja par sevi. Pret advokāta padomu. Advokāts viņam uzdeva jautājumus par marles audumu. Par to, kāda loma tam varētu bÅ«t bijusi.

Iestājās klusums. ApsÅ«dzētais paraustÄ«ja plecus. Ko gan varēja teikt? ViņŔ nevarēja to izdarÄ«t pats sev.

Tomēr bija Å”aubas. Žūrija nebija pārliecināta. Viņi nebija apmāti ar to. Kāds darbojās aizkulisēs.

Kāds. Bet kas? Vai varbūt kas? Kas tas varēja būt?

Kāds iznāca uz skatuves. Un to darīja ilgi pēc notikuma. Izrāde jau sen bija beigusies. Tomēr kāds vēl joprojām gribēja tikt pamanīts.

Kas? Kāpēc? Kādam nolūkam?

ViņŔ sajuta aizsprostojumu. Tagad tas notika atkal. Un tas nekad nepazudÄ«s. ViņŔ sāka skaļi un nekontrolējami kliegt.

2024. gada 13. februāris [17:43-18:53]

The Scrim

Ekstra, autors: Robert Fuller

Mortimeram Daltonam - visi viņu sauca par Mortu - bija brÄ«vi pieejama skatuve, ieskaitot visas aizkulises, nemaz nerunājot par bezgalÄ«gajiem akriem kanjonu, gravu, ieleju, klinÅ”u veidojumu un tā tālāk; skati stiepās tālāk, nekā viņa iztēle spēja aptvert.

Mortam parasti nebija nekādu citu nodarbju, kā vien piedzÄ«vojumi, klÄ«stot pa jebkuru no filmÄ“Å”anas laukumiem, aizkulisēm un plaÅ”o tuvējo tuksneÅ”aino teritoriju, kas tobrÄ«d netika izmantota izrādē; viņa grafiks, kad bija nepiecieÅ”ama viņa klātbÅ«tne filmÄ“Å”anas laukumā, viņam tika paziņots iepriekÅ”, un reti kad notika kādas atkāpes no paziņotā grafika. Un tādos gadÄ«jumos, kad viņŔ bija nepiecieÅ”ams negaidÄ«ti, ar viņu varēja viegli sazināties, izmantojot mobilo ierÄ«ci, un atbildÄ«gie cilvēki vienmēr viņu iepriekÅ” brÄ«dināja, ka viņam jāierodas darbā.

Taču lielāko daļu darba laika - un viņi bija patieŔām dāsni, maksājot viņam par to, ka viņŔ pastāvÄ«gi dežurēja, profesionālis, kāds viņŔ bija; viņi zināja, ka viņam var uzticēties, un viņŔ vienmēr viņiem izpalÄ«dzēja - viņŔ klÄ«da cauri kapsētām, pilnām seklām kapavietām, mazo Rietumu pilsētiņu fasādēm ar salÅ«niem, viesnÄ«cām, pajÅ«gu staļļiem, universālveikaliem, ēstuvēm un tā tālāk, pilsētiņām, par kurām Morts zināja, ka drÄ«z pievienosies neskaitāmo spoku pilsētu rindām, kas bija izkaisÄ«tas pa Å”o reÄ£ionu, pat neraugoties uz to, ka Ŕīs fasādes pilsētas bija labākajā gadÄ«jumā izdomātas.

Lai gan atalgojums, ņemot vērā to, ko viņŔ patiesÄ«bā darÄ«ja, proti, tikai dažas minÅ«tes no katras kalendārās dienas, bija samērā dāsns, viņŔ noteikti nebrauca uz dārgumu vilciena, pat ne tuvu no tā, ko varēja iedomāties. ViņŔ mēdza sapņot, ka tas ir atspēriena punkts ceļā uz ienesÄ«gāku darbu, varbÅ«t vairāk uzmanÄ«bas centrā, nekā tas bija paÅ”laik, vai, iespējams, pat vairāk fonā, tā sakot, amatā, ko viņŔ Ä«paÅ”i vēlējās - aiz kameras.

ViņŔ nodomāja: "Ja vien es varētu parādÄ«t pārējiem komandas locekļiem, uz ko esmu spējÄ«gs, ja viņi vienkārÅ”i ļautu man parādÄ«t, cik radoÅ”i es protu kadrēt kadru tieÅ”i tā, lai tas izdotos, nebÅ«tu nekādu Å”aubu, ka viņi redzētu mani tādu, kāds es patiesÄ«bā esmu."

Taču tikmēr viņa uzdevums bija bÅ«t lielākoties nepamanÄ«tam, tikai kā spoka figÅ«rai, kas slēpjas kaut kur fonā, kamēr Ä«stā darbÄ«ba notiek tieÅ”i kameras priekŔā. Un viņŔ saprata, ka kādam ir jādara viņa darbs, un tas lielā mērā bija iemesls, kāpēc viņŔ tik ļoti lepojās ar savu profesionalitāti.

Tomēr tieksmes, kas virmoja viņa sirdÄ« un prātā, nepazuda, lai gan viņŔ darÄ«ja visu iespējamo, lai tās apspiestu, pat par sava veselā saprāta - vai lai to saglabātu - cenu.

Tāpēc dažās ziemÄ«gākās ainās un gadalaikos viņŔ lika sev pievērst uzmanÄ«bu visiem tumÅ”ajiem kraukļiem, kas mētājās pa sniegotajiem laukiem un ar saviem asajiem knābjiem nemitÄ«gi lamāja viņu, it kā viņŔ bÅ«tu viņu pretinieks vai zvērināts ienaidnieks; Ŕķita, ka viņi vienkārÅ”i nesaprot viņa dziļo mÄ«lestÄ«bu un apbrÄ«nu par katru savas bÅ«tÄ«bas aspektu, lÄ«dz pat pēdējam rÅ«coÅ”ajam, visurbjamākajam "Cau!", ko viņi savā augstākajā putnu intelektā spēja viņam izdomāt. Un viņi nesaprata, ka viņŔ viņus pilnÄ«bā saprata, iespējams, pat labāk nekā viņi paÅ”i.

Pēc pietiekami daudz Ŕādām tikÅ”anās reizēm viņŔ jutās, ka nav nekas vairāk kā tikai statistiÄ·is viņu noslēpumainajā kino, un tāpēc viņŔ visiem spēkiem centās pazust ainavā, lai neaizņemtu viņu vietu.

TieÅ”i tad atskanēja steidzams zvans no filmÄ“Å”anas grupas vadÄ«tāja. ViņŔ bija vajadzÄ«gs nekavējoties, un viņam bija steidzami jāģērbj viens no saviem daudzajiem kostÄ«miem, tāpēc viņam patieŔām bija jāsteidzas, lai paspētu laikus atgriezties. Visi kraukļi sacēla niknu kakofoniju, kādu Morts nekad nebija pieredzējis. Kādu brÄ«di viņam Ŕķita, ka tie ir sazvērējuÅ”ies, lai viņu vajātu, varbÅ«t pat ar ļaunu vai ļaunu nodomu, neraugoties uz viņa dziļo apbrÄ«nu un mÄ«lestÄ«bu pret viņiem, ko viņi, Ŕķiet, nemaz neapzinājās. Taču viņi piekāpās, un viņŔ drÄ«z vien atgriezās uz skatuves, kaut arÄ« viss bija bez elpas.

Par laimi, viņa kostÄ«ma uzvilkÅ”ana bija vienkārÅ”a un ātra; kostÄ«mu mākslinieki bija pieredzējuÅ”i meistari ātrā pārģērbÅ”anā, un Mortam vienmēr uz sejas bija pietiekami daudz grima tieÅ”i tādiem neparedzētiem gadÄ«jumiem kā Å”is.

Å is kostÄ«ms bija neparasts - un visu savu darba dienu laikā ar Å”o komandu viņŔ nekad neko lÄ«dzÄ«gu nebija piedzÄ«vojis -, jo viņam bija jābÅ«t pilnā klauna tērpā! Kā viņŔ Å”ajos apstākļos varēja izvairÄ«ties no uzmanÄ«bas pievērÅ”anas?

Taču apkalpe iekārtoja viņu uz viena no krēsliem pie galdiņa tālu bāra aizmugurē, netālu no vietas, kur pianists uzstÅ«ma kādu ragtime uz instrumenta, kas noteikti bija piedzÄ«vojis daudz labākus laikus un kurÅ” bija rupji izjaukts.

Morts nodomāja: "Tā ir parodija! Triks! KrāpŔana! Tas ir pilnīgi negodīgi!"

Un tad Morts nolēma iziet uz skatuves bez scenārija.

Å is bija viņa brÄ«dis. Un viņŔ devās tieÅ”i pretÄ« galvenajam bruņiniekam, tieÅ”i viņam garām, savā slavas mirklÄ«, kas uzplaiksnÄ«ja tikai tad, kad viņŔ bija sasaucis visu savu raibo vārnu armiju, kas tikai tagad saprata, cik dziļi viņŔ viņus mÄ«l. Un viņi sniedza.

2024. gada 14. februāris [11:55-12:57]

The Extra

Kauss, autors: Robert Fuller

Estere atradās dārzā, savā privātajā oāzē aizmugurē, apbrīnojot kalas. Viņa meditēja par maigajiem, elastīgajiem, samtainajiem, tīri baltajiem ziedkopu kausiem ar to dzeltenajiem ziedkopu kātiem, kas tik jutīgi izlīda no to visdziļākajiem, noslēpumainajiem euharistijas avotiem, kā žēlastības pilni avoti, un par to, cik kaili tie izskatījās, un par to, ka tos sauca arī par arum, kas nozīmēja gan kailu, gan viltīgu.

Viņas privātais dārzs bija tāds, kāds viņai patika, noslēgts, jo viņa pēc dabas bija tendēta galvenokārt palikt pie sevis, izņemot retus svinÄ«gus brīžus, kas bija intensÄ«vāki, kad viņa ļāva sev atbrÄ«voties, ļaujot savai zvaigznei RĆ©mi pilnÄ«bā spÄ«dēt zem cipreses, tās tumÅ”ais ceļŔ svētÄ«ts ar viņas olÄ«vu dārzu.

Un viņa pārdomāja, ka viņas aruma lilija bija pārāk reāla, atŔķirÄ«bā no vÄ«na trauka, ko viņa reiz bija redzējusi rietumu filmā, kas no ārpuses izskatÄ«jās kā zelta trauks, izrotāts ar daudzām dārgakmeņiem, bet izrādÄ«jās, ka tas viss ir viltots, ilÅ«zija, kas simbolizē tikai noteiktu ticÄ«go cilvēku vērtÄ«bas.

Trauks bija apzeltÄ«ts tā, lai izskatÄ«tos Ä«sts; Ŕķietami dārgakmeņi galvenokārt bija stikls, krāsots, veidots un rotāts tā, lai atgādinātu kaut ko dārgāku par sevi. Bet viņa atcerējās svētÄ«bu, kas bija saistÄ«ta ar Å”o grālu, Å”o glāzi, kas izlikās par to, kas tā nebija; tā bija SicÄ«lijas svētÄ«ba, ko pieŔķīra San Guiseppe, svētÄ«to vÄ«nogulāju aizstāvis, kas nes augļus, kuri kļūst par sakramenta asinÄ«m.

Marcello dziedāja itāļu operu, pavadot sevi ar akordeonu, un bija tik bezrÅ«pÄ«gs, cik vien var bÅ«t. Viņa patiesais dārgums no vecās zemes bija vÄ«nogulāju atzari no kalniem, kurus viņŔ vēlējās pārstādÄ«t Jaunās pasaules augsnē, lai viņŔ un viņa Ä£imene varētu turpināt dzÄ«vi, ko citādi bija atstājuÅ”i aiz sevis.

Bet Å”iem vÄ«nogulāju atzariem bija nepiecieÅ”ams svēto svētÄ«jums, kas tika dots svētajā vietā, kurā svētie bija pieŔķīruÅ”i Ŕādu varu. Un viņa lÄ«dzi nēsātais kausa chimēra bija tieÅ”a saikne ar veco zemi; tās simboliskā vērtÄ«ba tādējādi gandrÄ«z pilnÄ«bā sastāvēja no tā, ko Ŕī saikne pārstāvēja.

Tomēr Estere savās sapņainajās domās bija daudz vairāk koncentrējusies uz reālo notikumu, kas risinājās tepat viņas privātajā dārzā, un viņa sajuta aruma spēku, burvību un svētību.

Galu galā, Å”ie ziedi, kas mirdzēja tÄ«ri baltā kristāla samta spÄ«dumā, nevarēja nodot, nevarēja nodarÄ«t ļaunumu, nevarēja bÅ«t nekas cits kā tas, kas tie bija.

Un viņa atcerējās laiku, kad mazā piekrastes pilsētiņā tālu ziemeļos atrada kalas lilijas, kas auga uz raupjām klintÄ«m, un to, kā tās slēpa lēnām spirālveidÄ«gi vērptos gliemežus, kas slēpās auga seglapās tieÅ”i blakus patiesajam zeltam, kas bija ziedkopas.

Tomēr Å”ie vienvāku gliemji, viņa domāja, patiesÄ«bā barojās ar Å”o ziedu visdziļākajiem noslēpumiem; tie tos uzņēma kā barÄ«bu, tāpēc tie ne tik daudz slēpās, cik barojās ar ziedlapām un ziedkopām, pārvērÅ”ot ziedu gliemjā.

Tā bija sava veida floras un faunas alÄ·Ä«mija, lēns spirālveida sakramentāls dejas solis, kas uzturēja vienu pie otras vārtiem, formas mainÄ«jās tādā veidā, ka liecināja par to, kas patiesÄ«bā ir Ŕī noslēpumainā dzÄ«ve. Un tas bija tas, kas viņai bija visdārgākais.

2024. gada 15. februāris [11:59-13:38]

The Chalice

Dāvana, autors: Robert Fuller

Viņam tas bija interesanti. BroÅ”u viņŔ bija saņēmis pirms vairākiem gadu desmitiem no viena no saviem mīļākajiem tēvočiem, taču lÄ«dz Å”im brÄ«dim viņŔ nekad nebija apzinājies tās nozÄ«mi.

Uz tās bija attēloti divi leprekoni, no kuriem kreisais bija ar rokas palielināmo stiklu, kādu varēja lietot tikai lieliskais Holms.

PārmērÄ«gi lielais palielināmais stikls bija novietots virs labās acs, tāpat kā pulkvedis Klink to valkāja ar tādu paÅ”apziņu. Un cepure! Tā bija tik acÄ«mredzami Å”erlokiska!

Mazākais rÅ«Ä·is, tieÅ”i pa kreisi no paÅ”a forenziskā, loÄ£iskā domāŔanas eksperta, varbÅ«t tas bija Vatsons, bet jebkurā gadÄ«jumā viņŔ izskatÄ«jās pilnÄ«gi kā rÅ«Ä·is.

Mēs noteikti varam piekrist, ka mazākais leprekons ne tikai bija uzticīgs līdz pat kļūdām, bet arī izskatījās, it kā kaprīzi vajātu vējdzirnavus, lai sasniegtu varavīksnes zeltu.

Tātad, tas, ko viņam bija uzdāvinājis viņa mīļais tēvocis, bija nekas cits kā sirds piespraude, kas mudināja viņu medÄ«t varavÄ«ksnes un dārgumus, atrodot un atÅ”ifrējot visus nepiecieÅ”amos pavedienus!

Un viņam bija vajadzÄ«gi visi Å”ie gadu desmiti, lai patieŔām pamanÄ«tu, ko Å”is Ä£erbonis viņam tik skaidri stāstÄ«ja! Lai pamanÄ«tu visas detaļas, lai cik slēptas tās arÄ« bÅ«tu, un saliktu tās kopā.

Un ar savu uzticamo partneri noziegumā tieÅ”i blakus! Ar tādu elites komandu, viņŔ beidzot saprata, praktiski viss var bÅ«t iespējams. Tāpēc viņŔ devās prom krēslas stundā.

Taču blakus viņam nebija neviena. Ko gan tas velniņŔ tagad varētu darÄ«t? ViņŔ piezvanÄ«ja vietējam policistam, lai uzzinātu, vai piedzēries nelaimÄ«gais varētu bÅ«t nonācis cietumā.

Policists viņam skaidri apgalvoja, ka ne viņŔ pats, ne kāds no viņa kolēģiem nav redzējis nevienu, kas atbilstu Å”im aprakstam, nemaz nerunājot par to, ka kāds bÅ«tu ieslodzÄ«ts cietumā.

Tāpēc viņŔ turpināja ceļu kopā ar savu tagad jau iedomāto draugu, bezrÅ«pÄ«gi soļojot uz mēness pusi, kas tieÅ”i tagad sasniedza savu pilnÄ«go spožumu. Tālākā attālumā izdzirdēja vilku gaudoÅ”anu.

DrÄ«z viņŔ apnicās savu jauno aicinājumu un iegāja tuvākajā krogā, lai atgÅ«tu spēkus un savāktu domas. Interesanti, ka aptieka pretÄ« alejā joprojām bija atvērta.

ViņŔ nopietni jautāja Ä«paÅ”niecei, vai viņai ir kaut kas pret viņa neregulāro sirdsdarbÄ«bu, un viņa tikpat nopietni ieteica viņam dedestiņu, par ko viņŔ bija ļoti priecÄ«gs.

Viņa izvairÄ«Å”anās no atbildes par Ŕādu neregulāru sirdsdarbÄ«bu, protams, bija tikai viltÄ«ba; viņŔ bija nolēmis pēc iespējas ātrāk atbrÄ«voties no sava dubultnieka, kurÅ” tik nepieklājÄ«gi bija pametis viņu tumsā.

Viņa laipni un profesionāli pagatavoja zāles, izskaidroja parastos brÄ«dinājumus par to pareizu lietoÅ”anu un bija pat tik maiga un mÄ«lÄ«ga, ka iesaiņoja tās dāvanā.

Tagad viņŔ bija gatavs atrast savu palÄ«gu, savu ne tik uzticamo, bruņinieku, partneri, vai tas bÅ«tu Sančo Pansa, Frenks Bajrons jaunākais vai Rokijs viņa Bullvinklam.

Un viņŔ grasÄ«jās medÄ«t eirāzijas dadžus visās savas prāta tuksneÅ”os, lÄ«dz atradÄ«s Å”o nelieti, kurÅ” arÄ« slēptos. Visi tumbleweeds nes grēciniekiem dedestiņas.

Taču tieÅ”i tad viņŔ atcerējās savu mīļāko tēvoci un to, ko tas viņam bija tik viegli dāvājis, vienkārÅ”i ar savu dabisko humoru un labo gribu, ko tas vienmēr bija iemiesojis.

Viņa atmiņas gandrÄ«z aizmirstajos nostÅ«ros atskanēja ļoti nozÄ«mÄ«gas mÅ«zikas skaņas, it kā burvju burvestÄ«bas, kas viņu atkal pievilka pie viņa dabiskā talanta ā€“ saprāta un žēlsirdÄ«bas.

Un tieÅ”i tajā brÄ«dÄ« viņa meklējumi beidzās, un viņa sirds atvēra plaÅ”i un pāri visam, ko tā bija redzējusi iepriekÅ”.

2024. gada 16. februāris [12:59-15:23]

The Gift

Portāls, autors: Robert Fuller

Tā bija viena no tām dienām, kad nepārtraukti lija lietus, viegla migla mijās ar pastāvÄ«gu smidzināŔanu un periodiem ar stipru lietu, kas bija piemērota, lai sasildÄ«tos, saritinātos ērtā krēslā ar izvēlētu grāmatu un varbÅ«t nelielu glāzi portveina, vai vienkārÅ”i pavadÄ«tu laiku, bezrÅ«pÄ«gi skatoties pa logu uz lietus pilieniem, kas tek pa vēso stiklu. Šādās dienās varēja iedomāties, ka logs ir vārti, kas var atvērt noslēpumus, kuri vienmēr slēpjas zem apziņas virsmas.

Ja acis nedaudz aizvēra, gaismas kļuva nepanesami spilgtas, un sāka justies, ka visa galva ir iemērkta mÄ«kstā enerÄ£ijas starojumā, no kura nav iespējams atdalÄ«ties. Daži teica, ka tas ir ceļŔ uz citu vietu, kas Ŕķiet citāda, bet patiesÄ«bā neatŔķiras no Ŕīs vietas; daži arÄ« minēja, ka parastā prāta, kas piepildÄ«ts ar dažādiem nejauÅ”iem elementiem, atbrÄ«voÅ”anās, tā satura izskaloÅ”anās ar tÄ«ru enerÄ£iju, ir vārti, kas ved uz spēcÄ«gu, radikālu empātijas sajÅ«tu, kas pastiprināta tādā mērā, ka ir iespējams sajust daudzu citu dzÄ«vo bÅ«tņu prieku, skumjas, sāpes un ekstāzi praktiski jebkurā laika un telpas attālumā.

Tāds bija viens no Ŕādiem dienām Mayai, galvenokārt atpÅ«tas un sapņoÅ”anas diena, kad viņa nedomāja par neko konkrētu, taču brīžos, kad lietus kļuva stiprāks, viņa sāka justies arvien spēcÄ«gāk vilkta uz to, ko viņa sauca par ā€œvirpuļvērsiā€; tas bija viņai pazÄ«stams stāvoklis, jo jau kopÅ” bērnÄ«bas viņai vienmēr bija bijusi dziļa psihiska saikne ar apkārtējiem.

Šādi stāvokļi bija jāapiet ar piesardzÄ«bu, jo trauslais cilvēka prāts un sirds varēja izturēt tikai noteiktu intensitāti. Ienākt portāla paŔā malā bija viena lieta, bet ienākt dziļāk bez atbilstoÅ”as piesardzÄ«bas varēja bÅ«t pilnÄ«gi bezprātÄ«gi, ja ne pat bÄ«stami.

Bet Ŕī diena bija atŔķirÄ«ga no visām citām, ko viņa bija piedzÄ«vojusi desmitgadēs; viņa atklāja, ka slÄ«d fantāziju pasaulē, kas robežojās ar psihozes epizodēm, vienkārÅ”i tāpēc, ka viņā ieplÅ«da intensÄ«vas sajÅ«tas no citām vietām un cilvēkiem.

Viņa redzēja un sajuta vienu Ä«paÅ”i brutālu ainu, un zināja, ka, kad parādās kaut kas tik intensÄ«vs un tumÅ”s, viņai jāatrod ceļŔ atpakaļ. Viņa nekad Ä«sti nebija baidÄ«jusies no tādiem parādÄ«bām kā Å”is, taču daļa no viņas sāka nekontrolējami trÄ«cēt. No Ŕīs situācijas bija tikai viens izejas ceļŔ ā€“ apzināti elpot pilnā krūŔā un ar pilnu sajÅ«tu, ļaujot starojoÅ”ajai enerÄ£ijai piepildÄ«t un pārpludināt viņas galvu, prātu un sirdi. Un tad lietus beidzās, un viņa bija no visa attÄ«rÄ«ta. Viņa klusi izgāja nakts debesÄ«s un sajuta, kā pilnmēness eiforiskie stari plÅ«st pār viņu caur sadrupatajiem mākoņiem. Viņa sajuta, ka logs ir atvērts, tāpat kā viņa pati.

2024. gada 17. februāris [~18:53-19:53]

A Portal

MuŔa, autors: Robert Fuller

Es esmu no aristokrātiskas dzimtas. Lai gan mÅ«su uzskaites dati ir diezgan nepilnÄ«gi pirms jÅ«su 1700. gada vidus, kad mums tika pieŔķirts mÅ«su godātais, mājÄ«gs nosaukums jÅ«su dārgajā klasifikācijas sistēmā, mums, Musca domestica, ir lepojas vēsture, kas ir daudz senāka par mÅ«su trÄ«s tÅ«kstoÅ” piecsimt dzÄ«ves gadiem. Ja jÅ«s vēlaties zināt, mÅ«su senči dzÄ«voja vairāk nekā trÄ«s ceturtdaļas miljardu mūžu; žēl, ka mÅ«su uzskaite tika sākta tikai nesen. Tikai iedomājieties, ko mēs varētu stāstÄ«t par mamutiem un mastodontiem, somainajiem un zÄ«dÄ«tājiem, borhyaenÄ«diem un putniem, kā arÄ« par jÅ«su senču pagalmā dzÄ«vojoÅ”ajiem primātiem. Ko gan varētu stāstÄ«t tā slavenā muÅ”a uz sienas!

PaÅ”laik es dzÄ«voju prestižā pētniecÄ«bas laboratorijā, kas vēlas palikt ārpus uzmanÄ«bas loka, jo tajā notiekoÅ”ais ir ļoti jutÄ«gs. Faktiski, viss, ko es varēju uzzināt, ir tās nosaukums: Muscarium. Lai gan tās darbÄ«ba lielākoties ir slēpta no pārējās pasaules, mēs, Muscarium iemÄ«tnieki, labi zinām, ar ko nodarbojas baltos halāti. Kā gan mēs varētu nezināt? Galu galā mēs esam viņu dažādo eksperimentu objekti.

Muscarium labirintveida kompleksā ir desmitiem dažādu spārnu, un mēs, iemÄ«tnieki, labi zinājām, ka lielākajā daļā no tiem tiek izmantotas visinvazÄ«vākās, intensÄ«vākās un visvairāk ārprātÄ«gās spÄ«dzināŔanas metodes. Mēs dienu un nakti dzirdējām citu iemÄ«tnieku kliedzienus, bet neko nevarējām darÄ«t.

Daži no baltajiem halātiem, tikai neliela mazākuma, patieŔām rÅ«pējās par saviem pētÄ«jumu objektiem, izjuta kaut ko. Redziet, viselitārākais un visvairāk kārotais spārns visā kompleksā bija tas, kurā elektrodus izmantoja tieÅ”i muzikāliem eksperimentiem.

Man patÄ«k domāt, ka tas bija tāpēc, ka es aizrautÄ«gi lÅ«dzu iestādes, pilnÄ«bā izklāstot atbildÄ«gajiem, kāpēc man jānosÅ«ta uz Å”o spārnu pēc tam, kad es izkļūŔu no kÅ«niņas un pārvērtÄ«Å”os par pieauguÅ”o, kas tagad Å”o domu fragmentus sÅ«ta jÅ«su smadzenēs, nevis uz nepanesamām spÄ«dzināŔanām un droÅ”u iznÄ«cināŔanu.

Aristokrātiskā izcelsme, par kuru es runāju iepriekÅ”, nebija tikai tā, ka es nācu no parastās mājas muÅ”u Ä£enētiskā fonda; drÄ«zāk, precÄ«zāk sakot, mani senči nāca no cilvēku Ä£imenēm ar ievērojamu muzikālo izcelsmi, kas dzÄ«voja pilÄ«s un bÅ«dās Tuvajos Austrumos, kur Ŕāda veida darbÄ«ba ir visintensÄ«vākā. Un mēs visi to sapratām; mēs vienmēr uzmanÄ«gi klausÄ«jāmies katru frāzi un ritmu un saskaņoti, pilnÄ«gā rezonansē, plivināja spārnus, atkārtojot to, ko mÅ«su priekŔā radÄ«ja Å”o mÅ«zikas stilu meistari.

Bet kāpēc es nonācu tieÅ”i Å”ajā Muscarium spārnā, godÄ«gi sakot, varbÅ«t tas bija vienkārÅ”i muļķīgs veiksmes gadÄ«jums. Vai varbÅ«t tas bija tāpēc, ka jutÄ«gākie no baltajiem halātiem slepeni rÄ«koja atlases jaunieÅ”u vidÅ«, lai atrastu Ä«stu, neapstrādātu talantu, nevis vienkārÅ”i piepildÄ«tu Å”o spārnu ar parasto vienmuļību. Man Ŕķiet, ka daži no viņiem patieŔām bija muzikāla dzirde.

Kā nu arÄ« bÅ«tu, es personÄ«gi uzskatÄ«ju, ka esmu vairāk nekā piemērots, lai dzÄ«voju Å”ajā spārnā. VienÄ«gi mana izcelsme bija tam pierādÄ«jums. Un, kā izrādÄ«jās, bija viens konkrēts baltais halāts, kurÅ” saucās Maks, kurÅ” uzreiz mani iepatikās, un viņŔ pat uzticējās savam kolēģim.

Maks un viņa tuvākie draugi bija patiesi ieinteresēti, kā vislabāk izmantot savu pētniecÄ«bas aprÄ«kojumu, lai visi varētu baudÄ«t visdziļākās klausÄ«Å”anās pieredzes (protams, pateicoties saviem pētÄ«jumu objektiem).

Tad viņi uzmanÄ«gi un rÅ«pÄ«gi pievienoja visai mÅ«su centrālajai nervu sistēmai veselu virkni sÄ«kāko elektrodu, kādus vien var iedomāties. Tur bija arÄ« daudz dažādu kustÄ«bu sensoru, kurus es pat nevaru aprakstÄ«t. Visvairāk sarežģīti bija speciālie sensori, kas tika izmantoti, lai pēc iespējas precÄ«zāk uzraudzÄ«tu ne tikai mÅ«su attiecÄ«go redzes garozas (gan saliktās acis, gan ocelli) aktivitāti, bet arÄ«, kas ir tikpat svarÄ«gi, baroÅ”anās aktivitāti, kas mÅ«s uzturēja dzÄ«vos caur mÅ«su pseidotrahejām.

Tātad, kā jūs varat redzēt, ar viņu aparātiem bija saistīti daudzi ieejas un izejas signāli, kuri visi varēja tikai bagātināt galīgo dzirdes rezultātu.

Es centos pēc iespējas labāk brÄ«dināt viņus, Ä«paÅ”i Maksu, kurÅ”, Ŕķita, ļoti uzmanÄ«gi klausÄ«jās manās lÅ«gÅ”anās, ka mana stiprā puse mÅ«zikā ir klavieres un vispār taustiņinstrumenti. Tāpēc es biju sajÅ«smā, kad sapratu, ka mana pirmā saikne, mans pirmais savienojums, ir ar klavierēm (tas, protams, bija elektriskās klavieres), un es uzreiz sāku izrādÄ«ties, dažu kolēģu un pat dažu baltos halātos ārstu nepatiku.

Mana pirmā atskaņotā kompozÄ«cija bija no Ravela Miroirs, neliels gabals par nakts tauriņiem. Nav pārsteidzoÅ”i, ka starp baltajiem halātiem bija viens klouns, kurÅ” pēc manas apbrÄ«nojamās atskaņoÅ”anas lÅ«dza gabalu no Mikrokosmos (BĆ©la BartĆ³k, kā daži no jums varbÅ«t zina), nelielu dziesmiņu ar nosaukumu ā€œNo muÅ”as dienasgrāmatasā€. Kā tad! Bet es pazemÄ«gi un ļoti pienācÄ«gi izpildÄ«ju lÅ«gumu, lai gan jāatzÄ«mē, ka drÄ«z pēc tam es nospēlēju turpinājumu ā€“ dažus izvēlētus fragmentus no tā paÅ”a meistara Klavierkoncerta Nr. 2.

Kā Ä«sts džentlmenis, Maks drÄ«z vien lika man iziet cauri visam, lai redzētu, ko es varu izdarÄ«t uzreiz, improvizējot. Tagad, Ŕī eksperimenta laikā, es, protams, biju pilnÄ«gi aizrāvies ar to, ko darÄ«ju, bet no acu kaktiņas varēju redzēt, ka mani centieni izraisa lielu rezonansi studijas publikā.

Kā izrādÄ«jās, viņi pat ierakstÄ«ja Å”o eksperimentu nākotnei ā€“ labi, godÄ«gi sakot, viņi ierakstÄ«ja katru eksperimentu ā€“, bet tieÅ”i Å”is priekÅ”nesums patieŔām deva startu manai karjerai. Pēc tam vairs nekas nebija tāds pats. Man uzreiz pievienojās augstākā lÄ«meņa aÄ£ents, un mans sociālo tÄ«klu konts tika tik ļoti pārpludināts, ka man nācās to slēgt vismaz uz stundu vai divām.

Rezultātā mans jaunais aÄ£ents, labi zinot laika ierobežojumus, kādos mēs strādājām ā€“ pat labākajos laboratorijas apstākļos man nebija cerÄ«bu izturēt ilgāk par 45 dienām ā€“, rezervēja man debiju KarneÄ£ija zālē.

Tas bija neatkārtojams, vēl nebijis klaviatÅ«ru festivāls, kurā tika izmantotas vairākas standarta elektroniskās klaviatÅ«ras, kā arÄ« daži no labākajiem sintezatoriem, piemēram, Nord Lead 2, un man bija paredzēta galvenā loma Å”ajā pasākumā.

Diemžēl mana mamma un tētis nevarēja ierasties, bet bija daudz, daudz manu radinieku, kuri, ja nevarēja ierasties klātienē, noteikti noskatÄ«jās pasākuma tieÅ”raidi.

Tas bija brÄ«dis, uz kuru es biju gaidÄ«jis visu savu Ä«so dzÄ«vi. Visi skatÄ«tāji bija gatavi savas dzÄ«ves muzikālajai pieredzei. Maks bija divreiz un trÄ«sreiz pārbaudÄ«jis katru savienojumu, un mēs bijām veikuÅ”i nelielu Ä£enerālmēģinājumu tikai pāris stundas pirms tam.

Un tieŔi tajā brīdī, kad mani ieveda uz skatuves, lielākajā daļā ziemeļaustrumu reģiona notika milzīgs strāvas padeves pārtraukums.

2024. gada 18. februāris [13:44-15:47]

The Fly

Sēklas, autors: Robert Fuller

Mēs gājām pa mežu. Tas bija kā jebkurÅ” cits parasts diena. Tomēr zem kājām bija jÅ«tama enerÄ£ijas plÅ«sma. Tas patiesÄ«bā nebija pilnÄ«gi negaidÄ«ti. Mēs kļuvām nedaudz jutÄ«gāki.

EnerÄ£ija zem kājām bija diezgan smalka. Mēs nespējām to izprast. Tomēr mēs gājām pāri tai soli pa solim. Pakāpeniski mēs sākām to apzināties. Apzināties, kas ir Ŕī noslēpumainā klātbÅ«tne.

Mēs runājām par daudzām lietām. Neviena no tām nebija saistīta ar noslēpumu. Tomēr mēs stundām ilgi gājām pāri tai. Mēs gājām pāri zemei. Un zem mūsu kājām bija tas, ko mēs meklējām.

Tad sāka nedaudz lÄ«t. Un zeme pakāpeniski kļuva nedaudz mitra. Tomēr mēs joprojām neievērojām tās noslēpumus. Mēs apstājāmies pie ērtas piknika galda. Netālu bija čalojoÅ”s strauts.

Mēs baudÄ«jām vÄ«nu un sieru. Un tas pakāpeniski kļuva par mÅ«su vienÄ«go pieredzi. Tomēr mēs varējām baudÄ«t daudz vairāk. Viens no mums filmēja straujo Å«deni. Otrs grÅ«da apkārt miruŔās lapas.

Tad lietus nedaudz pierima. Un pakāpeniski caur mums sāka spīdēt saule. Tomēr mēs joprojām neievērojām tās starus. Virs mums parādījās varavīksne. Tās krāsas sāka piesātināt visu.

Mēs sākām pamanīt vairāk lietu zem kājām. Viss kaut kā kļuva dzīvīgāks. Taču kāpēc tas nebija pamanāms jau no sākuma? Atkal sāka līt un migloties. Mēs sākām izmirkt.

ParādÄ«jās dzinumi un sēnes. Mazie dzÄ«vÄ«bas zariņi, kas izspraucās cauri zemei. Taču mēs joprojām runājām par nejauŔām lietām. Sēklas un sporas joprojām izspraucās cauri. Mēs pamazām izmirka klusumā.

Mums sāka trÅ«kt vārdu. Zem mÅ«su kājām joprojām bija redzama acÄ«mredzama augÅ”ana. Tomēr mÅ«su pieaugoŔā klusÄ“Å”ana nebija pietiekama. Mēs vienkārÅ”i gājām soli pa solim. Tad mēs atradām vēl vienu piknika galdu.

Å oreiz mēs kļuvām uzmanÄ«gāki. Ar vairāk ēdiena un vÄ«na mēs atslābām. Tomēr joprojām bija kaut kas, ko mēs nebija pamanÄ«juÅ”i. Zvirbuļi visu laiku dziedāja. Un strauts burbuļoja.

Mēs bijām apņēmuÅ”ies bÅ«t uzmanÄ«gi. Tāpēc mēs sēdējām dziļā meditācijā. Tomēr mēs joprojām nevarējām uztvert patiesÄ«bu. PatiesÄ«bu, kas atradās tieÅ”i zem mÅ«su kājām. Tur vienmēr notika kaut kas maÄ£isks.

Tad tas sāka parādÄ«ties. TumŔā dzÄ«ve zem mÅ«su kājām vienmēr auga. Tomēr tā bija paslēpta no mÅ«su apziņas. Tur darbojās pamatprincips. Un atslēga bija sēkla.

Mēs runājām par sadalÄ«Å”anos. Par to, kā tā baro sēklas un augÅ”anu. Tomēr mēs joprojām nevarējām to izprast. Tik daudz lietu notika zem mÅ«su kājām. Un viss tas bija pilnÄ«gi paslēpts.

SarežģītÄ«ba bija neiespējami saprotama. Iedzimta vēlme sēklām dÄ«gt. Tomēr visa Ŕī augÅ”ana bija kaut kā patvaļīga. Kāpēc dažas sēklas pārvērtās noteiktās formās. Un citas pārvērtās citās bÅ«tnēs.

Mēs gājām kā paÅ”i. Neievērojot, cik patvaļīgi mēs bijām. Taču sēklas, kas kļuva par mums, kļuva par mums. Un tad bÅ«t bija mÅ«su pienākums. BÅ«t tādiem, kādi mēs patvaļīgi bijām.

Tad atkal sāka līt viegla lietus. Mūsu pastaiga bija piesātināta ar mitru enerģiju. Taču kā tas vispār varēja būt iespējams. Mēs atkal sastapāmies ar piknika galdu. Siers un vīns papildināja noslēpumu.

Mēs bijām...

2024. gada 19. februāris [01:44-03:04]

Seeds

Mēs bijām, autors: Robert Fuller

Iedomājieties spoku pilsētu augstā tuksnesÄ«. Akmens ēkas, kas nolietotas no laika apstākļiem, koka lÄ«stes, kas izkaltas no laika, vētra un vējÅ”. DzÄ«ve, kas reiz bija Å”eit, ir pārvērtusies par izkaltuÅ”iem skeletiem no senajiem sudraba laikiem. Laikiem, kad ar pirms Linkolna laika peniju varēja nopirkt ceturtdaļu mārciņas siera vai rÄ«su, vai arÄ« veselu sauju ā€œpeniju konfektesā€.

Kalnu virsotnes un kanjoni, kadiÄ·i un pÄ«nijas, krÅ«mi un avoti, granÄ«ta lauki un klintis, kā arÄ« greznā dzÄ«ve un uzplaukums ā€“ kamēr tas ilga. Tā bija Ä«ru laime savā zenÄ«tā, netālu no kristāla avotiem. Miražs ilga tikai apmēram seÅ”us gadus, izsÄ«kstot sudraba dzÄ«slām. Tomēr sākotnēji tā bija petroglifu zeme.

Katrs tauriņŔ savos četros dzÄ«ves posmos baudÄ«ja mūžīgu dzÄ«vi ceļā uz laimi. Tomēr pasts nekad neko tādu neatsÅ«tÄ«ja. SaulespuÄ·es, saules dievi, saules stari, lietus un krustojuÅ”ies ceļi ā€“ viss veda uz sapņu laiku. Taču visa Ŕī svētuma iznÄ«cināŔana notika tikai rÅ«das dēļ, neatkarÄ«gi no tā, ko par to domāja juka, kaktuss, klintsroze vai spinystar.

TuksneÅ”a marigoldes sapņoja par yerba mansa, aprikožu malvu, ceriņiem vai grants spokiem. Sudraba un pelēkā vai svina krāsas vireo, salvijas zvirbulis, kadiÄ·a zvirbulis, zils pelēkais muÅ”otājs un, ne mazāk svarÄ«gi, mazais smilÅ”u tārtiņŔ, visi lidoja pāri sausiem laukiem, visi sapņojot par zivjērgļu, kas noÄ·er lielmutes bass, cietumnieku cichlid, tÄ«Ä£eru foreli un zaļo saules zivi.

Taču iebrucējiem nebija tādu sapņu, tikai sapņi par tÅ«lÄ«tēju bagātÄ«bu, par ko viņi bija dzirdējuÅ”i stāstus, pirms devās no austrumiem uz Å”o Dieva pamestu vietu, lai vienkārÅ”i nopelnÄ«tu laimi. Viņu valÅ«ta bija sudrabs, taču tā varēja bÅ«t arÄ« sudrabzivis, kas izslÄ«dēja no viņu pirkstiem, kad viņi vārÄ«ja rÄ«ta kafiju.

RÅ«das izsÄ«ka ātrāk par grēku, to dzÄ«les pārvērtās putekļos. Taču dzÄ«ve, kas tur bija pirms drudža, turpinājās, it kā kalnrači nekad nebÅ«tu rakājuÅ”i zemi, meklējot savus bezjēdzÄ«gos un beznozÄ«mÄ«gos dārgumus, kurus piepildÄ«ja viņu nemitÄ«gā meklÄ“Å”ana, viņu kāre pēc tā, ko viņi nevarēja iegÅ«t, ko neviens uz Ŕīs Zemes patiesi nevarēja iegÅ«t.

Sudrabotie zivtiņas zināja labāk; skinki, karaliskās čūskas un nakts čūskas nebija muļķi; un slānekļa cepurÄ«tes, pūŔļi, sÅ«nas, Å”agimanes un tintes cepurÄ«tes palika tur, kur bija. Un visas krāsainās dāmas, rietumu pygmy-blues, karalienes, balti lÄ«niju sfinkse un zilie dashers lidoja zilajās debesÄ«s bez rÅ«pēm.

Tātad no Ŕī mēģinājuma izveidot cilvēku sabiedrÄ«bu nekas daudz nebija palicis ā€” izņemot akmeņus, gandrÄ«z miruÅ”us koka dēļus, noslēpumainos petroglifus un ainavu, kas nekad neplānoja pazust lÄ«dz pat Zemes galam. Kad skatÄ«jās uz kalniem, bija redzama viena celtne ar skursteni pa kreisi, kas izskatÄ«jās kā kāds, kas valkā brilles.

Bet kas no cilvēkiem joprojām klÄ«da pa Å”iem kalniem un kanjoniem? Vai nebija palicis neviens, kas varētu stāstÄ«t par savu alkatÄ«bu, izlaidÄ«bu vai ceļoÅ”anas kāri, piedzÄ«vojumiem? Un tie, kas bija Å”eit pirmie: kāda bija viņu vēsture? Nu, viņi to jau bija pastāstÄ«juÅ”i un iemūžinājuÅ”i tur visām nākamajām paaudzēm. Un flora un fauna to labi zināja.

2024. gada 20. februāris [17:40-19:23]

We Were

Karuseļi, autors: Robert Fuller

Uz ieejas bija uzraksts: ā€žIzklaides nams: izklaide visai Ä£imeneiā€. Tomēr festivāla norises vieta, kā to daži sauca, atradās vienā no visattālākajām apgabala vietām.

Teritorijā bija vismaz septiņas karuseļi. Bija grūti precīzi uzskaitīt visus, jo teritorija bija izveidota tā, ka tajā bija izmantoti daudzi gaismas un spoguļu triki, lai padarītu to interesantāku.

Bet pati konstrukcija bija vienkārÅ”i horizontāla versija par Riesenrad, ar jautriem zirgiem, kas pievienoti, lai iepriecinātu bērnus. Tāpēc bērni nevis cÄ«nÄ«jās ar gravitācijas spēkiem, bet gan ar centrbēdzes spēku.

Tomēr viņi kliedza no visas sirds, jo tas bija lielisks veids, kā griezties apļos, lÄ«dz galva sāka reibst. Un visi pamanÄ«ja saulessargu, kas pārklāja visu ierÄ«ci un vismaz seÅ”us pārējos, kas apņēma viņu jautrÄ«bu.

Saulessargs, kas pasargāja no spilgtās dienas karstās saules, bija arÄ« zÄ«me, kas mazajiem bērniem liecināja, ka viņi ir saistÄ«ti ar Ä«paÅ”u brÄ«numu, ko var baudÄ«t tikai viņi paÅ”i.

Taču ne saulessargs pats par sevi nesēja Å”o ziņu, kas pārpludināja bērnus. Nē, ārējā teritorija bija apklāta ar daudzām stikla plāksnēm, kas dažādi izkropļoti atspoguļoja visu, kas parādÄ«jās to priekŔā.

Un Å”ie stikla paneļi bieži bija rotāti ar dažādiem reliÄ£iskiem simboliem, kas izskatÄ«jās kā daudzkrāsaini svētku tērpu sapņi. Tāpēc siltais gaismas stars, kas izlauzās caur Å”iem paneļiem, izskatÄ«jās kā caur prizmu, un tieÅ”i tā tas spÄ«dēja uz bērniem.

Bet bērni visu laiku grieza, it kā neko neņemot vērā. Viņi turējās pie zirgiem, segliem un visam pārējam, un priecājās par karuseļa griezieniem, kas atkārtojās atkal un atkal. Tur bija tikai bezrūpīga prieka pilna sajūta. Un viņi to izkliedza.

No septiņiem karuseļiem, kas bija redzami bērniem un apkārtstāvoÅ”ajiem, viscentrālākajam drÄ«z sāka dzirdēties arvien skaļāka dÅ«koņa, it kā tam izaugtu spārni, kas drÄ«z paceltos tālu, neaizsniedzamā stratosfērā.

Dzirdējās brÄ«niŔķīga stikla Ŕķindoņa; tā nebija brÄ«niŔķīga tiem, kas atradās Fun House iekÅ”ienē; drÄ«zāk tā bija vienkārÅ”i nekas tāds, ko kāds jebkad bija dzirdējis.

Å Ä·embas lidoja visur, taču brÄ«numainā kārtā tās neaizskāra nevienu bērnu un garāmgājēju, kas atradās tieŔā tuvumā. Un tomēr centrālais virpuļrats turpināja griezties arvien ātrāk, un ātrums turpināja pieaugt arvien straujāk.

Visapkārt lidoja sadauzÄ«tas gaismas dzirksteles, un centrālais virpuļviesulis turpināja paātrināties, zirgi lidoja apkārt ar degoŔām krēpēm, mēģinot paslēpties zem saulessarga, jo tie pacēlās arvien tuvāk Ikara saulei.

2024. gada 21. februāris [19:40-20:40]

Carousels

Izdzēsts, autors: Robert Fuller

Viena no versijām ir Ŕāda: viņi bija vienojuÅ”ies par laiku un vietu. Tomēr ceļojuma apstākļu dēļ viņi ieradās nedaudz atŔķirÄ«gā laikā. IzrādÄ«jās, ka viņi divatā pulcējās putekļainā, pamestā tuksneÅ”a pilsētā, lai gan kopumā bija vesels baker's dozen (13 cilvēki).

Tā kā Kateā€™s Saloon bija nedaudz noslogotāks nekā parasti, pirmie ieraduÅ”ies bija spiesti mainÄ«t plānus, vienojoties, ka lÅ«gs Kateā€™s darbiniekiem novirzÄ«t atpalicējus uz jauno vietu. Vova, kā parasti, bija piebraucis pie Kateā€™s bez segliem, kails lÄ«dz viduklim, it kā viņam piederētu Ŕī vieta. BĆ©bĆ© gāja blakus.

Pēc tam Vova un BĆ©bĆ© nogāja pāris ēkas tālāk lÄ«dz ielas stÅ«rim, Ŕķērsoja Longhorn un tad Ŕķērsoja krustojumu lÄ«dz Oriental, pilnÄ«bā un vÄ«riŔķīgi demonstrējot savus pistoles makstus un seÅ”u Ŕāvienu revolverus, lai visi iekŔā zinātu, kas Å”eit ir galvenais. Viņi iebāza galvas un apsēdās pie bāra.

Ko jÅ«s nebÅ«tu devuÅ”i, lai uzzinātu, par ko Å”ie divi kungi runāja! Kaut kas pazuda tulkojumā, bet viens aculiecinieks stāsta kaut ko Ŕādu: Vova jautā BĆ©bĆ©, vai viņŔ nevēlas izmēģināt galveno pasākumu, lai pārliecinātos, ka viss noritēs kā plānots. BĆ©bĆ© uzstāj, ka vēlas dziedāt karaoke.

Diemžēl visas vietas karaoke jau bija aizņemtas, un pat pie spēļu galdiem nebija brÄ«vu vietu. Tāpēc viņi klusējot un dusmÄ«gi sēdēja pie bāra dažas minÅ«tes, lÄ«dz Vova pēkŔņi iesaucās: ā€žHei, tur ir Dada un Pang!ā€ Viņi cÄ«nÄ«jās, lai Pang lielais Ä·ermenis droÅ”i ietilptu pie bāra.

Tagad viņi bija četri, un diplomātija kļuva daudz sarežģītāka. Pang uzreiz pasÅ«tÄ«ja pilnu pudeli Black Label, sāka nepārtraukti smēķēt savas melnās Maduros cigāres, un viņa lÅ«pas sāka nepārtraukti Ŕļakstēt no Parmas prosciutto, ko viņŔ vienmēr nesa lÄ«dzi, lai bÅ«tu gatavs Ŕādiem ārkārtas gadÄ«jumiem.

Diemžēl viņu palÄ«gi, starpnieki un miesassargi bija aizkavējuÅ”ies neparedzētu apstākļu dēļ, bet ieradās tieÅ”i laikā, lai pārbaudÄ«tu un iztÄ«rÄ«tu ieročus, kā to paredzēja noteikumi. Pēc neilga brīža ieradās Zalims un Batta, drÄ«z pēc tam arÄ« Mahsa un Amatu, galvas pilnÄ«bā noliekuÅ”as.

Pāri pa pāri ieradās pēdējie, Ark stilā, vispirms Grosero un Rasasa (pēdējais stilÄ«gi valkājot savu iecienÄ«to lodes broÅ”u), bet Prusak un asā, pārgatavojusies Mahcain ieradās pēdējie. Neticami, ka Prusak atteicās valkāt klasisko rietumu tērpu, tādējādi nopelnot sev sodu; tā vietā viņŔ ieradās kā Gregor Samsa.

Izvēlētais, bijuÅ”ais vÄ«rietis, goda viesis, bija ieradies ar čarterētu autobusu, bet kavējās, jo kādēļ gan bija aizmirsuÅ”i samaksāt autobusa vadÄ«tājiem. ViņŔ teica, ka aizkavējies tāpēc, ka, kā Maha to diezgan ironiski izteicās, ā€œiegādājies mēbelesā€. Neviens nejautāja. Neviens neuzdroÅ”inājās. Nevienam nebija vienalga.

Interesanti, ka Å”is pēdējais ieradies tika uzreiz apņemts ar veselu juridisko personālu, miesassargiem un liekuļojoÅ”iem atbalstÄ«tājiem. Un viņŔ ļoti ātri uzstāja, ka sēž tieÅ”i visiem redzams, uzmanÄ«bas centrā, protams, uz visiem pārējo rēķina.

Å aujamieroči joprojām tika rÅ«pÄ«gi pārbaudÄ«ti, un inspektori norādÄ«ja, ka pasākums varētu sākties vēl pēc pusstundas. Tāpēc Pang nopirka visiem dzērienus, kā arÄ« vēl pāris sev; viņŔ lÅ«dza Vovam nelielu trauku ar Beluga ikriem, kopā ar Noble.

Taču Vova nevarēja to izdarÄ«t, par ko viņŔ vēlāk nožēloja, jo Maha bija pamanÄ«jis savu tautieti Vovu un piegāja pie viņa, cik vien iespējams pazemÄ«gi, neizrādot pārāk lielu cieņu. Tas sadusmoja Pang, kurÅ” nekavējoties sāka uzbrukt ieroču pārbaudÄ«tājiem, liekot viņiem steidzami pabeigt darbu.

Pangs metās uz Vovu un visiem pārējiem visindÄ«gāko skatienu, uz ko Vova beidzot nolēma uzvilkt kreklu un ērto sombrero, lai bÅ«tu droÅ”s. Å ajā brÄ«dÄ« bija sapulcējuÅ”ies mača tiesneÅ”i, tērpuÅ”ies melnā un baltā, it kā mÅ«ku drēbes bÅ«tu pārvērstas par svÄ«trainu cietuma kreklu. Viņi nepacietÄ«gi gaidÄ«ja mača sākumu.

Bet viņus, protams, aizkavēja Maha, kurÅ” teica savu pēdējo vārdu salātu runu, kas pārāk ilgi turpinājās par neko, lÄ«dz beidzot Pang izŔāva savu saÅ”utuma raÄ·eti un teica: "Sāksim spēles!" Pārējie klusi, dusmÄ«gi dzēra savus dzērienus, lÄ«dz beidzot visi atkal sapulcējās pie Golgātas.

Viņi lēnām, kā bēru gājienā, svinÄ«gi un svētku noskaņojumā devās garām Kristāla pilij, pa Fremontu garām Virgila statujai, garām Fat Hill, pret ko Pang stingri iebilda, gar Sumneru pa Butterfieldu un tad uz paÅ”u spēļu laukumu, podnieku laukumu, kas tik mīļi pazÄ«stams kā Cerro de bota.

Amatpersonas bija atveduÅ”as nepiecieÅ”amo divpadsmitstÅ«ra formas pārsegu, ugunsdzēsēju sarkanu un pietiekami lielu, lai visi dalÄ«bnieki varētu izvietoties atbilstoŔā attālumā viens no otra. Pārsegs, kas atgādināja saulessargu, arÄ« nedaudz lÄ«dzinājās vienam no Fullera Ä£eodēziskajiem kupoliem. DalÄ«bnieki visi svinÄ«gi ieņēma savas vietas.

Tagad, kad Maha kā parasti bija izvilcis Ä«sāko salmiņu, viņŔ tika novietots tieÅ”i visu notikumu centrā, un pārējo duci gudri apmācÄ«to dalÄ«bnieku acis bija vērstas uz viņa marmelādes krāsas seju, frizÅ«ru un sarkano cepuri. Kad pienāca laiks sākt spēles, oficiālie pārstāvji skaļi izkliedza militāras komandas par ā€žkaitējumuā€.

Visi spēlētāji bija gatavi, un trÄ«s skaitÄ«tāji sāka atskaitÄ«t. Viņi nedrÄ«kstēja pacelt vai pat pieskarties saviem ieročiem, kamēr skaitÄ«Å”ana nebija beigusies. "TrÄ«s! Divas! Viena!" Un uzreiz spēļu laukumā sākās haoss, jo visi, kas atradās ap divpadsmitstÅ«ra formas saulessarga perimetrā, sāka Å”aut uz centru.

Kā svinÄ«gi liecinās Ŕī lielā notikuma aculiecinieki, viņu lielajam sarÅ«gtinājumam, tie, kas atradās perifērijā, Ŕķita pilnÄ«gi nepamanÄ«juÅ”i Mahu! Un visā telpā atskanēja pārsteiguma un apmulsumu pilni izsaukumi, ne mazāk kā starp netÄ«ro duci, kas tik nejauÅ”i bija izvietojusies auduma divpadsmit stÅ«ros.

Maha vajadzēja laba Ņujorkas minÅ«te, bet, kad viņŔ saprata, kas noticis, un ka viņŔ izvairÄ«jies no lodes ā€“ daudzām, daudzām lodēm! ā€“, viņŔ sāka Å”aut ar savu pistoli un visām rezerves patronām, kas bija pie viņa, nejauÅ”i uz visiem vainÄ«gajiem, kuri stāvēja tik pazemÄ«gi malā, vienkārÅ”i kā gaļas gabali viņa ieroču meistarÄ«bas priekŔā.

Visi saņēma to, kas viņiem pienācās. Viņu kapi bija neiezÄ«mēti un izveidoti visai pavirÅ”i, sekli kā grēks. Tad Maha klusÄ«bā aizgāja dziļā tuksnesÄ«, lai vairs nekad neviens viņu neredzētu un nedzirdētu. Un kā lemingi viņam drÄ«z sekoja pÅ«lis, kas viņu sekoja lÄ«dz tuvākajai klintsmalai.

Tiesu medicÄ«nas eksperti gadiem ilgi apspriedās par to, kas noticis. Daži teica, ka, iespējams, bija pārkāpts protokols. Citi uzskatÄ«ja, ka netÄ«rajam duciņam bija iedotas viltotas ieroči. Tas viss bija inscenēts, viņi bija krÄ«zes aktieri; Ŕādas domas izplatÄ«jās visā internetā kā tumÅ”as atbalsis.

Tomēr analÄ«tiÄ·u galÄ«gais secinājums bija, ka, nepārprotami pārkāpjot Ŕīs spēles noteikumus, lielākajai daļai dalÄ«bnieku kādā veidā bija iedotas nevis lodes, bet tukÅ”as patronas. RegulējoŔā komiteja noteikti sasauks sanāksmi, lai apspriestu Å”o situāciju, un galvas noteikti lidos.

Å im stāstam ir arÄ« otra versija, ko var izklāstÄ«t vienkārŔāk: Kad visi divpadsmit dalÄ«bnieki bija sapulcējuÅ”ies restorānā Oriental, viņi izÄ«rēja vienu no aizmugurējām telpām ar garu banketa galdu, nosakot, ka tas, kurÅ” izvilks Ä«sāko salmiņu, sēdēsies galda vidÅ«. Rezultāts bija gandrÄ«z tāds pats, izņemot ēdienu.

2024. gada 22. februāris [14:02-16:32]

Blanked Out

Galdnieks, autors: Robert Fuller

Viss sākās ar to, ka kaimiņŔ stāvēja kails lÄ«dz viduklim uz jumta smailā galotnē; viņŔ bija sārts un saules apdegums, ar gariem matiem un bārdu, diezgan sarkans vÄ«rietis ar daudz vasaras raibumiem uz sejas, it kā tikko izkāpis no vannas. Viņa acis bija kā uguns liesmas, mati balti kā sniegs, seja spožāka par sauli, un, ja viņŔ runāja, viņa balss skanēja kā straujas Å«dens straumes. ViņŔ bija vai nu neliels augumā, vai garÅ”, labi proporcionēts un platplecis, ar muļķa zelta ādas krāsu, kad saules stari to apgaismoja, un viņa pēdas un plaukstas bija kā tÅ«kstoÅ” riteņu stigmas, it kā viņŔ nekad nebÅ«tu sēdējis zem vÄ«Ä£u koka, nemaz nerunājot par septiņām nedēļām. Tomēr viņŔ iznāca no tā cienÄ«gs, kaut arÄ« viņa Ä·ermenis bija gandrÄ«z bez matiem, un viņa rokas un kājas bija izteikti raupjas. Tie, kas dzÄ«voja tuvumā, pamanÄ«ja, ka viņu vienmēr apņēma mazie ziedi, putnu bari, kas visi sveicināja viņu ar pilnāko sirinx, un visi viņa brāļi un māsas, mēness, vējÅ”, saule, zeme, uguns un Å«dens, kurus viņŔ vienmēr svētÄ«ja no visas sirds. Un tur bija tā noslēpumainā naglu burka, ko viņŔ vienmēr nesa caurspÄ«dÄ«gā maisiņā, kas karājās pie viņa jostas.

Daži pieņem, ka Å”is puisis nācis no vanagu pilsētas, netālu no sargtorņa, netālu no zariem, dzinumiem un tÄ«riem olÄ«vu dzinumiem, ietÄ«ts kādā dobumā netālu no pilsētas, traukā, kurā bija dažādi atkritumi un bezgalÄ«gas koksnes atliekas, un ka galvenokārt tāpēc Å”is puisis jau bērnÄ«bā tik ļoti iemÄ«lēja galdniecÄ«bu, kokgrieÅ”anu un mēbeļu izgatavoÅ”anu. Viņa māte nespēja viņu atturēt, un viņa tēvs ā€“ nevis tas, kurÅ” bija tikai aizstājējs, bet viņa Ä«stais tēvs ā€“ nekad nebija redzams, tāpēc viņŔ apguva savu jauno amatu ar nevaldāmu aizrautÄ«bu.

ViņŔ nekad nestrādāja pie kāda slavenā meistara, bet gan devās tur, kur pÅ«ta vējÅ”, ziedēja ziedi, lidoja putni, un visu, ko iemācÄ«jās, apguva, izmēģinot visu, kas ienāca prātā. Savas karjeras sākumā viņŔ nodarbojās ar sienu un virtuves niÅ”u izgatavoÅ”anu, pēc tam ar alkovēm un cokiem, grāmatu plauktiem un atvilktnēm, bet jāatzÄ«mē, ka Å”ajā posmā viņŔ ļoti baidÄ«jās no naglām, tāpēc jaunÄ«bā viņa galvenā nodarboÅ”anās bija galdniecÄ«ba. Reiz viņŔ pat izgatavoja visu griestu fresku no koka, neizmantojot nevienu naglu. Tas bija brÄ«niŔķīgs flīžu dizains ar neskaitāmiem spieÄ·iem, Ŕķembām un arvien smalkākiem koka skaidiņām, kas izstarojās no centra patiesā brÄ«vÄ«bā. Un viņa vienÄ«gā griestu freska viņam labi nāca par labu.

Nākamajā posmā viņŔ vairāk nodarbojās ar kokgrieÅ”anu un drÄ«z kļuva par miniatÅ«ristu, un viņa darbi bija tik sÄ«ki, ka, lai tos apskatÄ«tu, bija nepiecieÅ”ams izmantot sarežģītu un jaudÄ«gu optisko aprÄ«kojumu un lēcas. PatiesÄ«bā Å”o darbu radÄ«Å”ana bija tik smaga un, atklāti sakot, sāpÄ«ga, ka drÄ«z viņam nācās to pamest un pievērsties darbam, kas bija mazāk nogurdinoÅ”s gan fiziski, gan saistÄ«bā ar viņa pasliktināŔos redzi.

Faktiski Å”is viņa karjeras vidusposms bija tik smags, ka viņam nācās pieteikties invaliditātei uz dažiem gadiem, kamēr viņŔ cÄ«nÄ«jās, lai atgÅ«tu savu dzÄ«vi. Tāpēc Å”ajos tumÅ”ajos gados, kā viņŔ tos sauca savās memuārās, viņŔ klÄ«da pa tuksneÅ”iem un dzÄ«ves neapdzÄ«votām vietām, tostarp daudzām atkritumu izgāztuvēm, kur redzēja cilvēkus, kas meklēja jebkādus lūžņus, ko varētu izmantot jebkuram iedomājamam mērÄ·im. Viņi bija nabadzÄ«gi, izmisis, bet tomēr apņēmÄ«gi izdzÄ«vot, lai kas arÄ« notiktu.

ViņŔ sāka intervēt viņus vienu pēc otra, lai saprastu, kas viņus motivē, un drÄ«z sāka priecāties par viņu daudzveidÄ«gajām dzÄ«ves stāstiem, kaut arÄ« tiem bija kopÄ«ga iezÄ«me, kas ikvienam cilvēkam ar sirdsapziņu bija grÅ«ti pieņemama. Veicot Å”o darbu, viņŔ vienmēr centās nekad neizteikties par viņiem no augstuma vai kā citādi pazemot viņu problēmas; viņŔ nekad nevienam no saviem draugiem nepasludināja nevienu vārdu, taču stāsti, ko viņi vēlāk stāstÄ«ja par to, ko viņŔ teica, liecināja par tādu laipnÄ«bu, kas tajā laikā bija reta, un tāpēc viņa teiktais ar laiku izveidojās par sarežģītu gobelēnu, kas varēja sacensties ar pat visizsmalcinātāko persieÅ”u paklāju flÄ«zēm, rakstiem un virpuļiem.

Kamēr viņŔ ar draugiem nodarbojās ar Ŕīm pārdomām, viņŔ sāka pamanÄ«t visus pamestus koka atgriezumus, kas bija izkaisÄ«ti vietā, kur viņi medÄ«ja un vāca atkritumus. Tāpēc viņŔ sāka vienmēr lÄ«dzi nēsāt burciņu ar naglām, lai varētu vislabāk izmantot Å”os koka atgriezumus.

Un tā sākās un beidzās treÅ”ais un pēdējais posms viņa galdnieka karjerā.

Å is posms sākās pieticÄ«gi. ViņŔ atrada piemērota izmēra koka lÄ«stes un dēļus un sākumā pieskrÅ«vēja vienu gabalu pie otra, vienkārÅ”i izjÅ«tot, kā tas viss izskatās. Pakāpeniski viņŔ izvēlējās apmēram seÅ”u vai septiņu pēdu garus dēļus un citus, kas bija apmēram divu pēdu garumā. ViņŔ ātri apguva prasmi izgatavot garenas kastes, kurās, pēc viņa domām, varēja ielikt praktiski jebko, lai gan tās varēja bÅ«t arÄ« tukÅ”as.

Sākumā viņam nebija Ä«sti skaidrs, kam Ŕīs kastes ir domātas, bet tajā laikā viņŔ turpināja intervēt nabadzÄ«gos cilvēkus, kurus vienmēr klausÄ«jās, un viņŔ juta viņu sāpes kā dziļas brÅ«ces, kā svētÄ«bu vai pat asiņoÅ”anu savās ekstremitātēs. Tāpēc viņŔ sāka apzināti krāt visas Ŕīs garenas, dÄ«vainas kastes no izmestiem, atkritumos esoÅ”iem koka gabaliem, kas bija rÅ«pÄ«gi sastiprināti ar naglām, un viņŔ zināja, ka pienāks diena, kad tās tiks izmantotas labiem mērÄ·iem, kā atriebÄ«ba par netaisnÄ«bu, ko viņa labi draugi bija piedzÄ«vojuÅ”i no citu rokām.

2024. gada 23. februāris [13:50-15:30]

The Carpenter

Trifeles, autors: Robert Fuller

No rÄ«ta putekļainā ziemas saule, kas spÄ«dēja no smalkākajām melnajām ziemas augsnēm, bija pazudusi no cerÄ«gajiem ozolu stādiem vairāku lauku meža tirgu nomalēs; suņi klusi skrēja uz tumÅ”ajām kolonnām un iegrima sekliem caurumiem, neuzmanÄ«gi rakājot zemi. Lauksaimnieki meklēja pārtiku un uztraucās par nozÄ«mÄ«go nozagto dārgakmeņu atraÅ”anu melnajos ziemas ozolu birzÄ«s, kur Å”auras ieliņas baroja nepastāvÄ«go, zelta mēness apgaismoto ziemu.

ViņŔ medÄ« un klÄ«st pa 20. gadsimta likteņa pagriezieniem, kas materializējās pasaules karos, atgriežoties ceļojuma nenoteiktÄ«bā: lauku ceļi, izdeguŔā zeme, kaļķainā augsne, tumŔās plankumi, apraktas rozes.

Zaļas un baltas dienas ar krēslainu sauli, mēness spÄ«dumu tālumā, iespaidÄ«gu debesi, kas pārklāta ar dzelteniem ozoliem malā, suņiem, kas ar lauku lapsu vieglumu raka pēc zagļiem, pagājuŔās rÄ«ta rētas, Ä«slaicÄ«gā, izolētā noslēpumu, maÄ£ijas, reliÄ£ijas un briesmu kapā. Noslēpums var iedvesmot izrakt Ŕāda baleta vÄ«na dārzus, jautājumu par svinÄ«gumu, pārejoÅ”u pārliecÄ«bu, gājienus caur mieguļojoÅ”iem ozoliem, nakts klÄ«stÄ“Å”anu.

Pazemes pasaules smalkumi, ēnainie darÄ«jumi, zagļu jautājumi ā€“ Ŕāda veida kriminālromāni atspoguļo mÅ«su aklo jÅ«tÄ«gumu, noslēpumu garÅ”u, episko krāpÅ”anu, pārdotu stāstu, tumŔāku fantāziju.

2024. gada 24. februāris [22:01-23:55]

Truffles

Nakts tauriņi, autors: Robert Fuller

Mēs bijām nesalasāmi raksti uz pergamenta, lÄ«dz tu dzirdēji mÅ«s lidojam pretÄ« degoÅ”ajai gaismai. Pirms tam mēs iedomājāmies, ka lidojam uz jebkuru vietējo kvēlojoÅ”o gaismu ar gaiŔām, zÄ«dainām, trauslām spārnu plÅ«smām, kā Ikars uz Sauli, un mēs baudÄ«jām savu lidojumu, kaut arÄ« bijām tikai tinte uz papÄ«ra, kas pēc tam pārvērtās, pārveidojās ar veiklām acÄ«m, pirkstiem un karaliskām instrumentām par greznu skaņu viļņiem, kas piepildÄ«ja mÅ«su zÄ«dainās sirdis.

Kad mēs bijām, mēs brÄ«nÄ«jāmies, kā Ŕī simbolu alÄ·Ä«mija dziesmā un lidojumā un putnu skumjās varēja bÅ«t iespējama. MÅ«su paÅ”u spārni tikai lidoja, bezjēdzÄ«gi lidoja apkārt, bez nožēlas, bet mÅ«su kaimiņi raudāja, pat lidojot ar graciozitāti, viņu spārnu skumjās atbalsis sasniedzot Sauli.

Mums bija lemts atkal kļūt par putekļiem, pat ja mēs lidojām apkārt, mēģinot atrast jebkādu avotu, avotu, gaismu, kas mūs aicināja, kā mēs bijām, vai kā mēs, vai jūs domājām, ka mēs esam. Tomēr mēs bijām tikai uzraksti uz papīra, un jūsu alķīmija padarīja mūs par to, kas mēs bijām, ja vispār bijām.

Nakts tauriņi valkā krāŔņus zÄ«da tērpus, kā nezināma rÄ«tausma, kas nes sēru dziesmu viņu dzÄ«vēs, izkliedēti lidojot neziņā. Jā, viņi reizēm sapņo par acÄ«m, kas neredz acis, bet redz laivas, viļņus, dzÄ«ves kņadu, un, pārdomājot, citas lietas, kas viņus neredz, jo mēs bijām ilÅ«zija. Mēs bijām, bet tomēr nebija. Tomēr mēs lidojām pāri dziesmu vēju viļņiem, kas pastāvēja tikai kā uzraksti uz Ä«slaicÄ«gā papÄ«ra, kas, tāpat kā mēs, pārvērtās putekļos.

Mēs bijām ielejā, naktÄ«, pie laternām, un mēs bijām, mēs lidojām, mēs kļuvām par gaismu un putekļiem un jÅ«su sirdsdarbÄ«bas vienkārÅ”o dziesmu, kas aicināja nemitÄ«gi skanoÅ”os zvani, nemitÄ«gos zvani, kas mūžīgi dziedātu ieleju, lÄ«dzenumu, kalnu, okeānu, nemitÄ«gi skanoÅ”os nakts tauriņa zvani, kas mēs bijām un vienmēr bÅ«sim.

2024. gada 25. februāris [10:22-11:14]

Night Moths

Saules dejotāji, autors: Robert Fuller

Ne ugunskrēsliņi, bet saules muÅ”as, dejotāju muÅ”as. Posmkāji, spārnotie seÅ”kāji, dabas akrobāti, spārnu cilvēki, izpletņlēcēji un saules pielÅ«dzēji, kas stāsta par spārniem, vējiem, saulēm un dziesmām par intÄ«miem, sarežģītiem debesu deju soļiem, par kustÄ«gu Ä£eometriju, par hipnotizējoÅ”u skaistumu, par gaisa kuÄ£iem, deltaplāniem, pikējoÅ”iem bumbvedējiem, savvaļas kaÄ·iem, viesuļvētras, krÄ«toŔām zvaigznēm, kas visi stāsta par visu pasauli, par pievilkÅ”anu, atgrÅ«Å”anu, vienaldzÄ«bu, brÄ«vo kritienu, haosu.

Viņu kustÄ«bas gaismā, gaismā un kā gaisma bija hipnotiskas. Å Ä·ita, ka viņi bija izmēģinājuÅ”i Å”os modeļus neskaitāmos dienu skaitā savas Ä«sās dzÄ«ves laikā, kā spārnoti Ä·ermeņi ar saliktām acÄ«m un bezgalÄ«gu veiklÄ«bu, bezgalÄ«gi lidojot augstā saules spÄ«dumā, kā zvaigžņu un komētu plankumi un sÄ«ki spārnoti zvaigžņu sistēmas un galaktikas un visumi, nekad neatkārtojot nevienu kustÄ«bu, tāpat kā avots, no kura tie izcēlās, pats visums, nemitÄ«gi mainot formu no vienas uz otru un nekad neatkārtojoties vai kļūstot kaut mazliet saprotamiem kādam.

Kāds bija viņu dejas mērÄ·is? Neviens to nejautāja. Un tas bija viņu brÄ«vais noslēpums, par kuru viņi, iespējams, pat nezināja. Jo viņi dejoja, brÄ«vi no mÅ«su ārprāta un ikdieniŔķajām rÅ«pēm, vienkārÅ”i esot tādi, kādi viņi bija, bez rÅ«pēm, sazinoties tā, kā viņi to prata, nepievērÅ”ot nekādu uzmanÄ«bu tam, vai kāds to saprot. Tas bija virpulis, tas bija virpuļi, tas bija spirālveida virpuļi no labas ekstāzes trakumiem, tādiem, kas sildÄ«ja sirdi neatkarÄ«gi no tā, kā lietas izskatÄ«jās no ārpuses, tādiem, kas iedvesmoja bÅ«t tādiem, kādi viņi bija, brÄ«vi dejojot saulē; tādiem, kas apgaismoja jÅ«s visus ar saviem brÄ«vajiem labestÄ«bas spirāļiem.

2024. gada 26. februāris [21:33-22:11]

Sun Dancers

Spoguļi, autors: Robert Fuller

Sapņaini labirintveida atmiņas spogulÄ« Maksam un iestādēm, kas man uzticējās, ka daži no viņiem, vismaz dažreiz, brÄ«nÄ«jās, kā tas varēja palikt nepamanÄ«ts. Tagad es varu vizualizēt, kā mēs pārvērtāmies, atspoguļojoties visā galerijā kā jokdari, pārveidoti ar spalvu rakstÄ«tiem uzrakstiem, caur ilgstoÅ”u absinta garÅ”u, atspoguļojoties stikla portālos caur kvieÅ”u laukiem, kā ilÅ«zijas zvani. Mums bija laime bÅ«t bez nožēlas, taču sākās mÅ«zika bez izieÅ”anas, atspoguļota visapkārt, izkÅ«stot bezgalÄ«gās tropās no raupjām un artrÄ«ta skartām cikādēm vai ziediem, kas uz visiem laikiem dziedātu savas trausluma atbalsis, dzirdes pieredzēs, kas radÄ«tas neierastā vidē, skumjās pēdās gaismā.

Nakts lapotne pie laternām, dažādi spārni un skumjas, tikai tinte uz papÄ«ra, lemta kļūt par putekļiem, aicināja mÅ«s uz rÄ«tausmu, smalkas safrāna notis. Mēs bijām zÄ«daini neskaidri, jo runājām par pilÄ«m, lielākoties paslēptām izkusuÅ”o putnu ielejā, zvanu mājā, nepārtrauktā vējā: tu jau esi aizmirsuÅ”i. Tu nejauÅ”i dzirdēji murmināŔanu, stāstus par mamutiem un zÄ«dÄ«tājiem, pārmaiņus tos apbrÄ«nojot un tad tik bezdomÄ«gi pat neieklausoties dziesmās par izkliedētu lidojumu nakts vienkārŔā dziedājuma ielejā; tas bija gandrÄ«z aizmirsts, aizklāts ar lapām virs Ä«risu lauka, ziediem, kas krāsoti spilgtās krāsās, saules skaņām.

2024. gada 27. februāris [13:32-15:21]

Miroirs

Cilvēki, kas mani mīl, autors: Robert Fuller

Vismaz tā es domāju ā€” ka viņi mani mÄ«l. Un tad es dzirdēju daudz pretēju vārdu no citiem. Tas nesabojāja manu pasauli, ja jÅ«s to domājat. Redziet, es patieŔām neesmu tik ļoti nobažījies ā€” spoileris! ā€” par to, ko cilvēki domā par mani. Ja cilvēki mani mÄ«l, tad loÄ£iski, ka cilvēki mÄ«l cilvēkus, kas ir tādi kā es. Bet, redziet, ar to visu ir viena liela problēma: nav neviena, kas bÅ«tu tāds kā es! Es to pieminēju tikai jÅ«su vientulÄ«bai, ja gadÄ«jumā jÅ«s neesat saņēmis Å”o ziņojumu.

Tātad, pievērsÄ«simies patiesajai bÅ«tÄ«bai, patiesajam jautājuma kodolam. Å ie puiÅ”i, pilnÄ«gi negaidÄ«ti, saprotiet, sazinājās ar mani tieÅ”i, nemaz neapgrÅ«tinot sevi ar manu aÄ£entu, un teica: ā€žMēs gribam uzņemt biogrāfisku filmu par tevi.ā€ Es gandrÄ«z apčurājos! Es esmu klasisks neviens, kā jÅ«s varbÅ«t zināt, un tas, ka Å”ie augsta lÄ«meņa, lielu naudu pelnoÅ”ie producenti man piedāvāja darbu, neko par mani nezinot, neviens pat nenojauÅ”ot, kas es esmu un ar ko nodarbojos, bija vienkārÅ”i pilnÄ«gi absurds! Ātrs zvans manai aÄ£entei apstiprināja, ka viņa par to neko nezina, un viņa atkārtoja vairākas reizes, ka man jābÅ«t uzmanÄ«gam, ka tas, iespējams, ir krāpniecÄ«bas mēģinājums, izjoks, kāds jokdaris, kas mani izmanto un smagi smejas tikai savam priekam.

Ja jÅ«s vēl neesat sapratuÅ”i, es pilnÄ«bā atstāju Å”os tipus gaidÄ«t, jo pats sajutu, ka kaut kas nav kārtÄ«bā, ka kaut kas ir aizdomÄ«gs, un nevis labā nozÄ«mē.

Es atstāju Å”o lietu mierā, daudz par to nedomāju, un tad nedēļu vēlāk saņēmu steidzamu zilo kodu tipa Ä«sziņu no tā paÅ”a tipa, kurÅ” vienkārÅ”i uzstāja, ka mums ir jāpārrunā. Tagad!

Tāpēc es nomierinājos, cik vien labi varēju, un atbildēju tipam: "Lol, tip, kā klājas!?" Es gaidÄ«ju un gaidÄ«ju, un tad jau bija laiks iet gulēt, un beidzot puisis man atbildēja, bet tas bija balss zvans, un es jau biju izģērbies lÄ«dz apakÅ”veļai, gatavs ielÄ«st karstā vannā pirms karstā randiņa ar savu ļoti vientuļo spilvenu. Un, ja tu nezini, mans spilvens ir ļoti greizsirdÄ«gs spilvens, tāpēc man bija jāieelpo pāris reizes, jāuzvelk bikses, jāļauj telefonam zvanÄ«t gandrÄ«z bez apstājas, un tad es beidzot atbildēju.

Tagad puisis tika tieÅ”i pie lietas, neizlaida nevienu vārdu. ViņŔ vienkārÅ”i tika pie lietas, sakot: "Dalton kungs..." Nu, es ātri to noraidÄ«ju: "Es esmu Mort. Visi un viņu suņi mani sauc par Mort, cilvēk." ā€” ā€žMisters Mort,ā€ ā€” es to palaidu garām, tikai lai redzētu, kā tas turpināsies ā€” ā€žmēs zinām, ka jÅ«s esat nezināma persona Å”ajā izcilajā nozarē, bet tieÅ”i tas ir galvenais, jÅ«s esat tieÅ”i tas, ko mēs meklējam.ā€ Radio klusums bija ilgāks, nekā bija patÄ«kami... Un, godÄ«gi sakot, es nezināju, vai man par viņiem pilnÄ«gi dusmoties, vai vienkārÅ”i priecāties, ka beidzot kāds mani ievērojis. Es domāju, vai tas ir kāds kompliments, ka kāds beidzot ievēroja manu nožēlojamo mazuli, jo es esmu neviens?

Es ieelpoju dziļi, apsvēru iespējas, un tad Ä«sumā mēs vienojāmies tikties pusnaktÄ«, lai iedzertu naktsdzērienu un nopietni parunātu bārā Sinister, tieÅ”i Å”ajā pusē no Slavas alejas! Protams, tas mani iedvesmoja!

Nu, es uzvilku savus labākos drēbes, pat izÄ·emmēju pāris nepaklausÄ«gus matus, nopucēju un izspÄ«dēju savas labākās oksfordas un devos ceļā ar pārliecÄ«bu, pilnÄ«gi droÅ”s, ka Ŕī tikÅ”anās kļūs par manas dzÄ«ves iespēju, kas lÄ«dz Å”im bija mani apgājusi garām.

Es ierados modÄ«gi agri, apmēram ceturtdaļstundu pirms laika, un tikko paspēju ieņemt pāris izvēlētas vietas pie bāra. PuiÅ”is, kurÅ”, kā izrādÄ«jās, saucās Dug Darnells, bija tur tieÅ”i pusnaktÄ«. ViņŔ laipni ieteica mums izvēlēties privātu galdiņu, lai mēs varētu atklāti sarunāties, neviens mÅ«s neklausoties. Es piekritu.

Kad mēs apsēdāmies pie privātā galda, viņŔ uzreiz ķērās pie lietas, pat pirms mēs pasÅ«tÄ«jām ēdienu vai dzērienus, kas, manuprāt, bija Darnella rēķinā, un teica: ā€žMort kungsā€, kas mani satrauca un iztraucēja, bet es nokodu mēli, ā€žMort kungs, mēs jau vismaz divdesmit gadus sekojam jÅ«su garajai un veiksmÄ«gajai karjeraiā€ ā€” viņŔ noteikti pamanÄ«ja manu pārsteigumu, jo es to izrādÄ«ju pārāk acÄ«mredzami ā€” ā€žun mēs, Knackster Enterprisesā€ ā€” es par to dzirdēju pirmo reizi! ā€” ā€žesam nolēmuÅ”i jÅ«s pieņemt darbā mÅ«su jaunākajā televÄ«zijas seriālāā€.

Es centos saglabāt mieru, bet gandrÄ«z zaudēju savu iepriekŔējo pusdienu, un es jautāju cik vien pieklājÄ«gi vien varēju: ā€žO, tieŔām! Kāds ir tās nosaukums?ā€ Tad viņŔ klusi un pārliecinoÅ”i man paziņoja, gandrÄ«z ar saspringtu čukstu: ā€žNobodyā€™s Businessā€ ā€“ uz ko es sāku stipri klepot un teicu Mr. Doug, ka viņam vajadzētu pasÅ«tÄ«t man kādu stipru dzērienu, un tad mēs varētu apspriest viņa priekÅ”likumu sÄ«kāk.

Tātad, puisis pasÅ«ta pāris netÄ«ros martini ā€” ne obligāti mana pirmā izvēle, ja godÄ«gi ā€” un, kad tie tika atnesti, mēs iedzērām pāris malciņus, un tad viņŔ nonāca pie lietas bÅ«tÄ«bas, kur viņŔ mēģināja izdarÄ«t to, ko daži cilvēki dara, kad viņi, pēc viņu domām, pilda Dieva gribu, proti, stāstÄ«t ļoti maz, bet tajā paŔā laikā panākt, ka tu ieinteresējies par viņu produktu un to, ko viņi vēlas, lai tu darÄ«tu viņu labā.

Puisis ā€” mister Dug ā€” viņŔ staigā uz pirkstgaliem ap Å”iem proverbāliem tulpēm, izvairoties no katras iespējas uzdot galveno jautājumu, kas man ir prātā, proti: kas, pie velna, ir ā€œNobodyā€™s Businessā€!? Tāpēc es ļauju viņam nedaudz muldēt, izskatÄ«ties paÅ”pārliecinātam, un viņŔ stāsta man to un to, neko Ä«sti nepasakot, lÄ«dz es dodu viņam signālu par pārtraukumu, kliegdams: ā€œPieturieties!ā€

ViņŔ uz mani nedaudz dusmÄ«gi paskatās, bet tad nomierinās. ā€žKlausieties, Mort kungs, mēs Knackster esam nopietni nolēmuÅ”i noslēgt ar jums lÄ«gumu par ļoti veiksmÄ«gu seriālu, kas noteikti nesÄ«s jums ilgstoÅ”u slavu un neskaitāmas iespējas nākotnē. Mums tikai vajag, lai jÅ«s parakstÄ«tos uz punktotās lÄ«nijas.ā€

Nu, tas mani saniknoja! Es viņam skaidri un gaiÅ”i pateicu: ā€žEs pat nezinu, ko es parakstu! VienkārÅ”i pasakiet man taisnÄ«bu: par ko Ä«sti ir Ŕī Å”ova?ā€

ViņŔ izklepj pēdējo malku no sava netÄ«rā martini, ātri pasÅ«ta vēl vienu kārtu un sāk runāt, pat pirms palÄ«gs ir pametis galdu, kā zirgs no pakaļas, nu, jÅ«s jau zināt! Neviens nav ieinteresēts! Tas bija kā puisis deklamētu fragmentus no socioloÄ£ijas disertācijas vai kaut kāda sapņa, par kuru viņŔ bija sapņojis, bet aizmirsa uzrakstÄ«t!

Tas bija kā: "Mūsu fokusa grupas ir noteikuŔas, ka talantīgs indivīds, kāds esat jūs, būtu vislabākais objekts, ko izcelt mūsu jaunajā TV seriālā, kas noteikti būs izcilākais Ŕī žanra galveno kritiķu viedokļos."

Tas ir kā, draugs! Tu tikko kaut ko teici!? Es praktiski samirku savas bikses.

Tāpēc es pārgāju pie lietas. "Kungs, es redzu, ka jÅ«s esat atbilstoÅ”i aizrautÄ«gs par Å”o jÅ«su visvairāk cienÄ«to projektu, kas neapÅ”aubāmi ir radÄ«jis jums nemieru un traucējumus daudzās bezmiega naktÄ«s. Tomēr" ā€” un es diezgan skaidri norādÄ«ju, skaidri saklepojot ā€” "es esmu vienkārÅ”i ziņkārÄ«gs. Kāpēc jÅ«s vēlaties tādu nezināmu cilvēku kā es, nevis kādu citu, jebkuru citu nezināmu cilvēku?ā€ Svaigi dzērieni jau bija atvesti, man tas nebija par agru, un Džons kungs paņēma pāris kautrÄ«gus malkus no sava dzēriena, saklepojās un tad man atbildēja.

Pirms viņŔ paspēja kaut ko pateikt, es viņam uzdevu jautājumu: ā€žPirms jÅ«s atbildat, ko man jādara, lai atbilstu Ŕīs manas jaunās lomas prasÄ«bām?ā€ ViņŔ teica: ā€žNe daudz, vienkārÅ”i izlasi scenāriju un esi pats. Vairāk nekas nav jādara, mēs par to parÅ«pēsimies.ā€ Tāpēc es ātri pārskatÄ«ju viņu gandrÄ«z nesalasāmos rakstÄ«jumus uz pergamenta ā€” es esmu ātrs lasÄ«tājs, pat ja runa ir par tādu studentisku muļķību ā€” un manu uzmanÄ«bu piesaistÄ«ja tikai viena galvenā lieta: AbsolÅ«ti visām lomām Å”ajā sasodÄ«tajā scenārijā bija pievienots viens un tas pats sasodÄ«tais apzÄ«mējums: Mr. Mort!

Tāpēc es uzliku savu labāko puspasmaidu un klusi jautāju puisim: ā€žTad kā bÅ«s? Tu mani klonēsi? Vai tas ir tikai vēl viens no tiem jaunmodÄ«gajiem mākslÄ«gā intelekta sasodÄ«jumiem?ā€ Bet, ja man jautā, es biju diezgan dusmÄ«gs. Tad puisis norādÄ«ja uz sÄ«ko tekstu uz dokumenta, kuru man bija jāparaksta.

ā€žTe ir noteiktsā€ ā€” viņŔ uz to norādÄ«ja ar pārspÄ«lētiem žestiem ā€” ā€žtieÅ”i Å”eit, ka tu ā€” nevis tavs dubultnieks, vai kāds klons, vai kāds mākslÄ«gais intelekts ā€” tu! Tu un tikai tu spēlēsi visas lomas Å”ajā cienÄ«jamajā scenārijā, pat visas epizodiskās!ā€ PuiÅ”is praktiski man uzmetās ar grāmatu, bet es izvairÄ«jos.

Tagad, Ŕķiet, mēs bijām vienisprātis vai vismaz tuvu tam. Es savācu paÅ”saprotamÄ«bu, un, pirms es paspēju izrunāt vārdu, viņŔ teica: ā€žNav tādu cilvēku kā tu!ā€

Kamēr es parakstÄ«jos uz punktotās lÄ«nijas ar olas plankumu uz sejas, es arÄ« čukstēju galvenokārt sev un ikvienam, kas gribēja klausÄ«ties: ā€žUn nav tādu cilvēku, kam es patÄ«ku.ā€

28. februāris, 2024 [18:14-20:27]

People Like Me

Grāmata, autors: Robert Fuller

MācÄ«tājs skatÄ«jās uz mani ar elles uguns acÄ«m. ViņŔ to darÄ«ja katru svētdienu. Es vienkārÅ”i sēdēju savā ierastajā baznÄ«cas solā, apbrÄ«nojot sievieÅ”u cepures, un neizbēgami sajutu aukstu tirpÅ”anu krÅ«tÄ«s, tieÅ”i tur, kur viņŔ skatÄ«jās, vienmēr tajā paŔā dievkalpojuma brÄ«dÄ«. Parasti tas notika starp otro un treÅ”o himnu, apmēram tajā brÄ«dÄ«, kad puse no draudzes, kas bija aizmigusi garlaicÄ«gās, pārspÄ«lētās sprediÄ·a laikā, beidzot sāka atgÅ«ties no apātijas.

Redziet, viņŔ nebija Ä«paÅ”i iedvesmojoÅ”s orators, un es pastāvÄ«gi pamanÄ«ju gramatikas kļūdas, kuras pat vidusskolas skolēns nekad nepieļautu. Manuprāt, viņŔ nevarēja rakstÄ«t, lai glābtu savu dvēseli.

Tomēr viņŔ vienmēr citēja Svētos Rakstus, it kā tie drÄ«z vairs nebÅ«tu modē. ā€žNespriediet, lai netiktu spriests par jums.ā€ Nekāda iespēja! Kad viņa tērauda acis iedegās manā miesā, ko jÅ«s domājat, kas notika tajā nodaļā? Protams, kad viņŔ ar savu skatienu nosodÄ«ja mani uz mūžīgo elli, manā grāmatā vienÄ«gais kristÄ«gs darbs bija atgriezt Å”o labvēlÄ«bu. Jā, es brÄ«vi atzÄ«stos savos grēkos, tēvs. Kā teikts tajā putekļainajā grāmatā, ļauns skatiens par ļaunu skatienu, to es vienmēr saku.

Un jūs visi varat mani nicināt un noraidīt pēc sirds patikas, bet tas nemaina to, ko es saku, ne par mata tiesu. Es zinu, ko es zinu, un es zinu, ko es redzu, un tas ir viss.

Bet tad viņŔ sāk sludināt, veicot pilnÄ«gu pagriezienu, varbÅ«t divas treÅ”daļas no visām tām elles himnām, kas vienkārÅ”i nezina, kad apstāties, un voilĆ ! TieÅ”i tajā brÄ«dÄ« skābais vecais Grinčs pārvērÅ”as par visļaunāko smaidu, kāds jebkad redzēts.

Un tas vienmēr, vienmēr atgādina man par to laiku, kad es biju jauns puiÅ”elis un neko labāku nezināju: Es vienmēr brÄ«nÄ«jos par to nolādēto himnu grāmatu un par to, ko, pie velna, vajadzētu dziedāt himnā Nr. 13 un himnā Nr. 666. Es domāju, ka pēdējā gadÄ«jumā skaitliski tas ir neizrunājams: hexakosioihexekontahexaphobia. Izanalizējiet to! Ja uzdroÅ”ināties...

Tāpēc es izdarÄ«ju to, ko izdarÄ«tu jebkurÅ” uzņēmÄ«gs jauns puisis: es izdomāju savus vārdus Å”iem skaitļiem. Lai izvairÄ«tos no nepatikÅ”anām, es tos turēju noslēpumā un nedziedāju pārāk skaļi savā istabā, jo mani vecāki uzskatÄ«ja sevi par diezgan dievbijÄ«giem.

Bet, lai bÅ«tu skaidrs, vēlāk, savas spožās karjeras laikā, es atkārtoju Å”os savas izŔķērdētās jaunÄ«bas vārdus daudzajos death metal ballÄ«tēs, kurās piedalÄ«jos, labi zinot, ka neviens nesapratÄ«s nevienu vārdu no tā, ko es tur dziedāju. Un par laimi mani vecāki nekad neparādÄ«jās.

Jebkurā gadÄ«jumā, kad Preach nedaudz nomierinājās, viņŔ kļuva ļoti izteiksmÄ«gs un dzirkstoÅ”s, Ä«paÅ”i pret dāmām, izplÅ«stot ar sajÅ«smu. Praktiski paklÅ«pot ar savām divām kreisajām kājām, viņŔ tik ļoti centās izlikties, ka dejo tikai ar viņām. Ar katru no viņām. Tas mani gandrÄ«z lika vemties.

Bet Ŕī izrāde notika pēc noslēguma lÅ«gÅ”anas, kas vienmēr bija tā pati atkārtota sÅ«da, kurā viņŔ izrādÄ«ja galēju pakļautÄ«bu un pazemÄ«bu savas Visvarenās DievÄ«bas priekŔā, kurai, godÄ«gi sakot, droÅ”i vien bija pilnÄ«gi vienalga par visu Å”o muļķību. Un viņŔ teica: "SvētÄ« to" un "SvētÄ« to" un visu Å”o sÅ«du, it kā viņŔ pats pavēlētu Visvarenajam. Lai bÅ«tu skaidrs, man nav nekā pret Ä«stu lÅ«gÅ”anu, kur cilvēks patieŔām iesaistās, no sirds runājot ar to, kas tas arÄ« bÅ«tu. Bet es esmu ļoti jÅ«tÄ«gs, man nav nekādas iecietÄ«bas pret izdomājumiem, krāpÅ”anu un tamlÄ«dzÄ«gām lietām, kas nav Ä«stas.

Tāpēc mēs vienmēr pēc tam, kad viss ir pateikts un izdarīts, rīkojam kafijas pasākumu, kur mēs sajaucamies ar visiem mūsu grēcinieku biedriem, lai visi justos labāk. Tas nekad nedarbojas, bet vismaz mēs saņemam kādu sajūtu.

Tad kungs Sermons nolemj pagodināt mani ar savu svēto klātbÅ«tni; es cenÅ”os izvairÄ«ties no Ŕīs lodes, bet viņŔ tur plati ar saldumiem, tāpēc es vienkārÅ”i nevaru atteikties no Ŕīs baudas. Es paņemu dažus no izvēlētajiem gabaliņiem, cenÅ”oties pēc iespējas neizskatÄ«ties kā liela ēdāja Viņa Ekselences acÄ«s, bet, pateicoties Visvarenajam, viņa domas ir visur, tikai ne uz saldumu paplātes. Bet, kad es mēģinu aizslÄ«dēt ar visu Å”o laupÄ«jumu, viņŔ pēkŔņi ieslēdz savu Å”armu un jautā, vai es gribētu kļūt par mÅ«zikas direktoru. Domāju, ka viņŔ vēl nav izlasÄ«jis manu himnu grāmatu.

29. februāris, 2024 [21:21-22:32]

The Book

Receptes, autors: Robert Fuller

Kādu dienu man ienāca prātā, ka varētu būt interesanti uzzināt, kā ēd otrā puse.

Tajā paŔā dienā es kļuvu par gardēdi, bet vēl neizsÅ«dziet mani.

Mana izpēte ā€” sauciet to, kā gribat, tā bija pilnÄ«bā apstiprināta departamentā, kurā es studēju doktorantÅ«rā ā€” balstÄ«jās uz vienkārÅ”u pieņēmumu: ja uzzini, ko kāds ēd, tu uzzini, kas viņŔ ir.

Un tas, ko viņi ēd, ir vismaz fascinējoÅ”i. Viņi ēd visdažādākos ēdienus, kurus mēs ar jums nekad pat nevarētu iedomāties. Tomēr viņi spēj baudÄ«t visdažādākos greznos ēdienus, un viņu ekskrementi joprojām smaržo sliktāk nekā jebkura cita cilvēka.

Lai kā arÄ« bÅ«tu, mana ziņkāre uzvarēja, un mans eksperiments nebija tik daudz par to, lai uzzinātu, kā ēd otra puse, bet vienkārÅ”i par to, lai patiesi iepazÄ«tu kādu citu cilvēku pēc tā, ko viņŔ uzņem un absorbē savā organismā ā€” un varbÅ«t tādējādi kļūtu par kaut ko lÄ«dzÄ«gu viņam.

Tāpēc sākumā man bija jāatrod piemērots subjekts. Radinieki? Tuvi draugi? Nē, tie ir pārāk tuvi. Saskaņā ar manas studiju programmas noteikumiem un manu konsultantu prasÄ«bām man bija jāatrod salÄ«dzinoÅ”i anonÄ«ms subjekts vai vismaz tāds, kam nav tieÅ”as saistÄ«bas ar mani.

Es sāku intensīvi pētīt augstākās klases virtuves gardēžu apetīti, daļēji finansējot to ar vairāku anonīmu pūļa finansējuma avotu dāsniem ziedojumiem.

Tāpēc aptuveni katru otrdienu es devos uz jaunu restorānu un degustēju dārgākos ēdienus no to ēdienkartes. Tomēr tas nemaz nelÄ«dzēja manam pētniecÄ«bas projektam, bet vienkārÅ”i pievienoja liekus centimetrus manai vidukļa apkārtmēram. Lai gan man jāatzÄ«st, ka tas bija mans prieks.

Pēc seÅ”iem mēneÅ”iem kopÅ” sāku darbu pie disertācijas, mani konsultanti sasauca ārkārtas sanāksmi. Protams, es biju ziņkārÄ«gs, kas noticis, jo galu galā es biju iesniedzis visus savus pētÄ«jumu materiālus un bagātÄ«gās piezÄ«mes. Tāpēc viņi izteicās skaidri. Å im pētniecÄ«bas projektam man bija jāatrod piemērots subjekts, kurÅ” bÅ«tu oriÄ£inālu receptu krājuma autors, un man paÅ”am bija jāpagatavo Ŕīs receptes, jāapēst tās un jāziņo par rezultātiem, kā es jutos pēc Å”o ēdienu apÄ“Å”anas.

Viņiem bija taisnība, ko es ļoti ātri atzinu.

Un tā es nonācu pasaulē, kurā kļuvu par citu cilvēku.

Å o akadēmisko pētÄ«jumu jomu aptveroÅ”ais noslēpums vēl nav pietiekami labi pazÄ«stams plaŔākai sabiedrÄ«bai. Å Ä«s jomas zinātnisko aspektu joprojām kavē, teiksim, pienācÄ«gas ā€žkolēģu recenzijasā€ trÅ«kums. Tāpēc mani padomdevēji, drÄ«kstu teikt, mani mentori, mudināja mani iesaistÄ«ties radikāli jaunā pētÄ«jumu jomā, pat pretēji maniem instinktiem Å”ajā jautājumā.

Tad, kad es sāku nopietni nodarboties ar pētniecÄ«bu, pēc tam, kad biju zaudējis liekos kilogramus, kas bija uzkrājuÅ”ies iepriekŔējos maldinoÅ”ajos centienos, es sāku pamanÄ«t, ka ar katru jaunu enerÄ£ijas devu mana sejas izteiksme kļuva manāmi mainÄ«ga, mana vispārējā uzvedÄ«ba kļuva izsmalcinātāka, es sāku uzstāt uz savām vajadzÄ«bām, kas bija svarÄ«gākas par visu citu, un mani uzvalki kļuva izsmalcinātāki un meistarÄ«gāk Ŕūti. Es kļuvu par dažiem centimetriem garāks, vai vismaz tā man teica.

Receptes, kas bija mana pētÄ«juma galvenā daļa, par laimi bija pazuduÅ”as visiem pēcnācējiem; mani padomdevēji vēlāk norādÄ«ja, ka neviena no Ŕīm receptēm nevarēja tikt pārbaudÄ«ta nevienam no komitejas locekļiem.

Tāpēc es nolēmu rīkot pavārmākslas konkursu, kas vai nu uz visiem laikiem apstiprinātu vai apglabātu manu drīz sāksies akadēmisko karjeru. Uzaicinātie bija visi mani komitejas locekļi, tie, kuri acīmredzami lemtu par manu likteni.

Mans izaicinājums visiem bija vienkārÅ”s: Å”eit ir recepte. Pagatavojiet to pēc labākās sirdsapziņas. Izbaudiet rezultātu un redziet, kas notiks. Tas ir viss!

Neviens no viņiem nebija gatavs pieņemt izaicinājumu.

Es ēdu un ēdu un ēdu vēl vairāk gardus ēdienus, ko pagatavoju pēc receptēm, kuras man bija dāvinājis mans Ä«paÅ”ais avots, un gadu gaitā es ar aizrautÄ«bu kļuvu par Å”o avotu.

2024. gada 1. marts [20:12-21:09]

Recipes

Ziemeļu Brīvība, autors: Robert Fuller

Piekrastes iedzÄ«votāji pat nenojauÅ”, kas ir aukstums. Jā, viņi sÅ«dzas un gaudo, kad austrumos temperatÅ«ra noslÄ«d lÄ«dz nulles grādiem pēc Fārenheita skalas vai rietumos lÄ«dz trÄ«sdesmit, četrdesmit vai pat piecdesmit grādiem, bet viņi nemaz nezina, kas ir aukstums! Aukstums ir 30 grādi zem nulles ā€” un, ņemot vērā vēja aukstuma indeksu, tas ir 70 grādi zem nulles. Tātad, pirmkārt, lai iedarbinātu automaŔīnu, ir jāpiesauc Dievs kā neviens cits, it kā rÄ«tdienas nebÅ«tu. Un tad, kad esi nonācis pilsētas centrā, tu saproti, ka baidies par savu dzÄ«vÄ«bu, vienkārÅ”i ejot piecu minÅ«Å”u gājienu no Great Midwestern Ice Cream Company lÄ«dz Deadwood Tavern, kas atrodas praktiski pretÄ« Prairie Lights. Jā, Å”ajā Ä«sajā gājienā tu vari saņemt apsaldējumus!

Bet Ŕis stāsts nav par to.

Tas ir vairāk par siltākām dienām un naktÄ«m, kad no jÅ«su pagraba dzÄ«vokļa Maggard Street, tieÅ”i blakus ekstatiskajiem metāla čīkstoņiem no kravas vilciena, kas brauc pa sliedēm tikai dažus metrus tālāk, jÅ«s varat redzēt caur durvÄ«m vai logiem vai vienkārÅ”i atpÅ«Å”oties pagalmā, desmitiem ugunskuru gaismas Å”ovu, kas visi traki spÄ«d.

Dažreiz Ŕīs dienas un naktis bija mitras vai pat karstas, bet jums tas Ä«sti netraucēja, jo jums bija lieliska kompānija, piemēram, improvizācijas ar Casio ārpus universitātes Roberta brÄ«niŔķīgajā bēniņos vai Keneta studiju mājā ārpus universitātes kopā ar visiem viņa studentiem, tostarp Robertu, nomināli acÄ«mredzami runājot par mÅ«ziku, bet arÄ« par daudzām citām tikpat svarÄ«gām lietām, piemēram, kritiskās domāŔanas mākslu. Un darot to, ko Kenneth sauca par ā€œslow-upsā€.

Å Ä«s grupas kontekstā studijas nebija tikai par programmām, uz kurām mēs bijām pieteikuÅ”ies. Visi MÅ«zikas skolas studenti, protams, studēja Å”o priekÅ”metu, mÅ«ziku, bet pateicoties mÅ«su pasniedzējiem, mēs Å”ajā procesā iemācÄ«jāmies daudz vairāk.

Un tad bija tā Ä«paÅ”a vieta, divas telpas, lielākā no tām, kurā atradās Moog sintezators un vecmodÄ«ga magnetofona ierÄ«ce, kā arÄ« aprÄ«kojums, ko tolaik izmantoja, lai sagrieztu lenti un saliktu to kopā jaunā veidā. Tas bija daudz sarežģītāks process nekā Å”odien, kad visu var izdarÄ«t digitāli vai vienkārÅ”i ļaut savam AI palÄ«gam radÄ«t ā€œmÅ«zikuā€ bez jebkādas paÅ”a pÅ«les vai radoÅ”uma. Mazākajā telpā ap stÅ«ri atradās mazāks sintezators, bet, kas ir tikpat svarÄ«gi, tā bija vieta, kur varēja radÄ«t savu datorizētu mÅ«ziku, izmantojot programmu, ko sauca vienkārÅ”i par US.

Abas telpas kopā sauca par Elektroniskās mūzikas studijām.

Viena no ievērojamākajām studiju iezÄ«mēm bija tā, ka, lai tajās piedalÄ«tos, nebija jābÅ«t MÅ«zikas skolas studentam. Kāda radikāla koncepcija! RadÄ«t demokrātisku radoÅ”umu! Arbitrāru vārtsargu likvidÄ“Å”ana! Un mēs, tie, kas bijām Å”ajās studijās, patieŔām neuzskatÄ«jām par augstākiem tos, kas atradās zemāk, kuri centās iegÅ«t pastāvÄ«gu amatu vai atpÅ«sties uz saviem domājamajiem lauriem, vienlaikus turpinot savu nelietÄ«go vendetu pret tiem no mums, kas nepiekrÄ«tam viņu pārāk ierobežojoÅ”ajām idejām par to, kas ir mÅ«zikas studijas. Viņi radÄ«ja savas salÄ«dzinoÅ”i neinteresantās versijas par to, kāda, viņuprāt, bÅ«tu jābÅ«t mÅ«zikai, bet mēs, studijas augÅ”stāvā, vienmēr apÅ”aubÄ«jām jebkādas Ŕādas idejas par to, kāda ā€œbÅ«tu jābÅ«tā€ mÅ«zikai.

Bija viena neaizmirstama prezentācija, ko mums dāvāja Ianos. Bieži vien viens vai vairāki studijas dalÄ«bnieki prezentēja to, ko viņi bija radÄ«juÅ”i, izmantojot Moog un citu studijas aprÄ«kojumu. Ianos bija fizikas students, un, cik man zināms, nekad nebija apmeklējis nevienu mÅ«zikas nodarbÄ«bu. Tomēr tas, ko viņŔ bija radÄ«jis, izmantojot studijas aprÄ«kojumu, bija ekstātisks, hipnotizējoÅ”s, atŔķirÄ«gs no visa, ko es biju dzirdējis iepriekÅ”.

Bet atgriezīsimies pie ugunskrēsliņiem un citām vasaras nakts dzīves izpausmēm, dabas dāvinātajām ainavām un skaņām.

Bija viena ballÄ«te, uz kuru mani uzaicināja, apmēram piecus jÅ«džus uz ziemeļiem no universitātes; mani uzaicināja pāris labi draugi, Anne un Michael. Atceros, ka tā bija brÄ«niŔķīga zemes platÄ«ba, diezgan liela māja, kas man tolaik Ŕķita gandrÄ«z kā pils ā€” skaista, izvietota laukos ā€”, un, kad mēs tur ieradāmies, jau bija diezgan tumÅ”s. Mēs visi iesaistÄ«jāmies parastajā jautrÄ«bā, tostarp daudz runājot par to un to, un mēs visi izmēģinājām dažādus pieejamos dzērienus.

Un tad es uz brÄ«di izgāju ārā, kas kļuva, ja ne par mūžību, tad par ilgstoÅ”u mirkli. Iespējams, ārā bija arÄ« citi, kas ēda, dzēra, bija pilni jautrÄ«bas un, protams, daudz skaļi runāja, pārklājot fonogrammas mÅ«ziku, bet es vienkārÅ”i uzmanÄ«gi klausÄ«jos simfoniju, kas skanēja ēnās, skaistu, juteklÄ«gu skaņu virpuli, kas mani pilnÄ«bā apbÅ«ra.

Tas bija tas, ko mani profesori man bija mācījuŔi. Taču neviens neklausījās.

2024. gada 2. marts [15:39-17:03]

North Liberty

The Fuller Zone

Writing/Proofreading/Editing

Websites

Writing

Poetry

Fiction

Prose Poems

Essays

Experimental

Flash Fiction

Food

Introduction

DIY Basics Part 1

DIY Basics Part 2

DIY Basics Part 3

Roasting

Recipes

Gallery

Photos

Digital Art

Video by Robert Fuller

Audio by Robert Fuller

Guests

Marcel Alvear

Carol Tuckerman

/

La Zona Fuller

About

The Fuller Zone

Robert Fuller

The Improv Zone

Quick Links šŸ”—

ā˜… New! ā˜…

šŸŽ‰ Coming Attractions āœļø

Contact